Kad ļaunums liekas normāls

Viens no aspektiem, par ko šobrīd domāju, — kā tas nākas, ka dzērāju ģimenēs augušie nereti dabū sev partnerus dzērājus, sitēju ģimenēs — sitējus utt. Tā ir sen zināma tendence. Protams, tas nestrādā 100%, bet es te vispār runāju par tendencēm.

Uz sitējiem es šobrīd nekoncentrējos.Koncentrējos uz „narcisiem” jeb „pasīvi cietsirdīgiem cilvēkiem”. Aktīvi cietsirdīgi ir, piemēram, sitēji vai psihopāti, bet es šobrīd pētu tieši „pasīvi cietsirdīgos”, jo šis ir „manas dzīves paterns”. Kas ir pasīvi cietsirdīgs cilvēks? Diezgan nevainīgs – dzīvo sev un savu izdevigumu prioritizē. Var arī pavirzīties otra virzienā, bet tikai tad, ja pašam būs izdevīgi. (Attiecību sākumā parasti ir izdevīgi, jo ir pašam interese.) Taču galvenā pazīme tāda, ka viņi pasīvi var izdarīt kādu lielu nežēlīgu rīcību. Piemēram, pamest mazu bērnu, pamest sievu ar mazu bērnu, var „nepadot roku, kad slīksi”, „nepienest ūdens glāzi” slaveno (un arī burtiski tiešā nozīmē). Viņu cietsirdība izpaudīsies pasivitātē. Var teikt, tas ir ļaunuma svārsta otrs pols. Aktīvi cietsirdīgs, piemēram, ir sadists un maniaks, bet pasivi cietsirdīgs ir šķietami nekaitīgs, maksimāls egoists. Kurš vienkārši nedarīs – atstās bez līdzekļiem, kad būsi atkarīgs utt., ne-da-rīs neko Tevis dēļ, kaut esat vienojušies būt komanda - „kāpt sasaistē vienā virvē”. Un Tu brīnīsies, kā tas iespējams. Tas šķiet tikpat neticami, kā vērojot sadista rīcību. (Nav izslēgts, ka pasīvs cietsirdis var pārslēgties uz aktīvu cietsirdību, ja tiks iedzīts stūrī.) Sekas pasīvai cietsirdībai var nebūt mazākas.

Mīlestība var būt bezgalīga, bet arī cietsirdība var būt bezgalīga.

Un es domāju par to, kāpēc nepamanu šo cilvēku pietuvošanos manā dzīvē. Izskaidrojums ir tāds, ka ir nolauzti „aizsardzības vārti”, dzīvojot attiecīgajā vidē no bērnības. Ja es, piemēram, aizietu uz randiņu ar kādu, kurš nospļaujas, pasaka rupju vārdu, uzpsiho, es skriešu prom, ko kājas nes, jo mana aizsardzības sistēma pret tādiem nostrādās. Bet man pilnīgi nemaz nenoreaģē pret „pasīvi cietsirdīgajiem”. Jo es viņu ricību, paternu, domāšanu, izturēšanos esmu normalizējusi, attaisnojusi, sapratusi, pieņēmusi, dabiskojusi. Un nereaģēju, kad pamanu nevērīgu attieksmi, aukstumu, neatsaucību, savtīgumu un otra vajadzību ignorēšanu,  savu vēlmju prioritizēšanu. Atsevišķās reizēs tas ir nekas. Bet es arī nereaģēju uz tādu uzvedības sistēmu kopumā.

Ja pārnes uz sitējiem, domāju, ka tas ir līdzīgi. Ja cilvēks ģimenē audzis starp sitējiem vai dzērājiem, tas liekas normāli, dabiski, „nekas traks”.

Jā, tas tad mani arī apbēdina, ka mana iekšējā sistēma nekā nereāģē uz pasīvā ļaunuma signāliem (varbūt pat kaut kas tajā tipāžā pievelk? bet kas? personības spēks, autonomitāte?), lai gan, pēc tam analizējot, liekas, nu pareizi, „šo darīja” un „to darīja”, un „šo vispār izdarīja’ – kapēc nereaģēju? Atbilde ir tāda, ka es to pamanīju. Bet izskaidroju. Un izskaidrojot, sapratu un attaisnoju, un nepieliku morālu vērtējumu. Normalizēju.

Manā gadījumā tas iet kopā vēl ar citiem paterniem....Ka vēlos „saglabāt piederību”, „piederību saglabā, ja pielāgojies”, – un tad jau signālizācija uz „pasīvo ļaunumu” atslēgta pilnībā. Problēma tāda, ka par otra cilvēka pasīvo ļaunumu nākas samaksāt „nesamērīgi dārgi”, gandrīz kā brīvprātīgi iesēžoties cietumā uz gadiem – vnk tāpat vien. Tāds labāk ļaus Tev cietumā sēdēt, nekā pat minimāli piepūlēsies, lai tevi izlaistu no cietuma. Un tas nekas, ka biji it kā tuvākais, ka neko sliktu neizdarīji, ka biji lojāls.  Un, kā mēs zinām, narcisam nekad nav žēl...

Secinājums ir tāds, ka man būtu shēma jāizstrādā, kā atpazīt pasīvo ļaunumu. Apiet savu iekšējās reakcijas sistēmu, kura nestrādā, un ar prāta zināšanām to filtrēt. (Piemēram, ko cilvēks dara, ja viņam otra vajadzība nav izdevīga? Man, piemēram, liekas normāli, ka nepiemērojas. Un tas nav normāli, ka man tas liekas jau normāli.) Padalījos ar atziņu, ko psiho-zinātne ir izdomājusi, kas ir tas, kas liek paternam atkārtoties. Tas ir interesanti.

Un es patiesi nekad nenosodīju savu tēvu, kad viņš aizgāja un nelikās par mani ne zinis. Man tas likās normāli. Man viņš vispār likās teju ideāls, un es tikai tagad aizdomājos – vai tiešām? Man tas šķiet normāli, ja arī citi „pielūdzēji’ neliekas ne zinis par saviem bērniem. Jo tas taču ir „normāli”. Vai ne, cik normāli? Tādā līmenī tiek normalizēts absolūts ļaunums. Un daudzas citas pazīmes, kurās tas izpaužas. Visu laiku liekas, ka normāli. (Pašiem ļaunuma darītājiem, protams, arī liekas, ka normāli, „nekāda vaina” - „tāda ir dzīve”. Bet šoreiz stāsts par to, kā atpazīt.)

Garīgie skolotāji stāsta, ka pats galvenais esot sabiedrība. Kādā sabiedrībā būsi, tāda apziņa Tev arī būs. Un slikta sabiedrība esot bīstama, jo sliktas sabiedrības apziņa un vērtības esot burtiski lipīga. Nekad nebiju iedomājusies, cik tiešā veidā tas ir. Ne tikai runa par vērtībām ir, bet viņu apziņa, jā, vērtības burtiski iesūcas psihē, iekopējas un burtiski sanāk gandrīz vai staigāt ar attiecīgās "tuvās" sabiedrības smadzenēm. Slikta/zemu vērtību tuva sabiedrība ir bīstama.