No Facebook profila līdz pamešanas traumai

Es tagad kādu laiku centīšos izkost tās emoc. „traumas” un sekas (un tā tik tiešām nav izklaide), bet tāpēc es par tām domāju, tās redzu sevī un citos un ar tām cīnos.

Kopā tie emoc.traumu veidi ir 11, to jau minēju. Es, piemēram, nolēmu strādāt arī ar „redzamības/neredzamības” traumu (tas ir kā apakšatvasinājums no kādas no tām 11; vajadzēs visu precīzi pa tabulām sarakstīt). Ar redzamību/neredzamību ir tā: ir cilvēki, kuriem „sāp”, ja uz viņiem neskatās, un ir cilvēki, kuriem „sāp”, ja skatās. (Atgādinu – es runāju par „traumētajiem”, un trauma var realizēties pretējos virzienos. Ir arī normālie, kuriem normāli būt gan redzamiem, gan neredzamiem, vai arī nobīde nav tik nozīmīga.)

Es esmu no tiem, kam „sāp”, ja skatās. Tāpēc es Facebookā ieliku profila bildi. Eju pretī traumai – tātad apzinos un rīkojos pretēji, nevis eju tai pavadā. Tiem, kuriem „sāp” būt redzamiem, jāiet redzamībā; tiem, kuriem „sāp” būt neredzamiem, būtu jātrenē sevi neredzamībā.

Facebooka profils man bija neaktīvs, draugu maz, bet man ir arī papildu motīvs to dabūt aktīvāku – tas saistīts ar darbu, jo „sadarbības partneri” tur mani čeko. Tātad bilde ielikta, aktuāla, pirms mēneša uzņemta, bet draugu maz, paziņu daudz. Un sāku paziņas aicināt draugos. Parasti tā nemācos cilvēkiem virsū, bet tagad nolēmu, ka to draugu skaitu vajadzētu padarīt pieklājīgāku.

Bilde acīmredzot ir laba, jo pat nepazīstami sākuši aicināt. Haha, droši vien jāizmanto. Pievienoju arī vienu ajūrvēdas dakteri no Indijas, pie kura sen atpakaļ gāju, bet šim draugos ir arī pilsoņi no Indijas. Un tagad visādi „Abdullas” sākuši sūtīt draudzības uzaicinājumus.

Es tā štukoju – vajag man profilā „Abdullas” vai nevajag. Divus apstiprināju, jo draugu skaitu vajadzēja palielināt pieklājīgāku :D, bet tad nolēmu, ka nē – ja mans profils sastāvēs no draugiem „Abdullām”, tas manu prestižu biznesa sfērā necels. :D Nolēmu kļūt izvēlīgāka.

Nu tā, lūk. Gandrīz jūtos varone. Es pat plānoju vēl vairāk pilnveidoties un sākt kaut ko postēt. Bet redzamā formā postēt priekš manis arī ir supervaronība. Plānoju tikai iefočēt kādu ēku un pielikt vienu maksimāli neitrālu teikumu. Priekš manis arī tas būs grūti. Protams, neko analītisku un filozofisku – tik lielai uzmanībai vēl neesmu gatava.

Gribēju vēl padalīties ar vienu pavisam citu piemēru. Klausījos blogu – tādu kā detektīvu. Tur stāstīja par puiku, kuru nogalināja viņa draugs. Un māte raud un saka, ka nesaprot, kā tā varēja notikt. (Jā, es te strauji pārgāju no Facebook bildēm uz kriminālistiku, bet abas tēmas   savienojas „traumu teorija”).

Māte teica apmēram tā: ja to būtu izdarījis kāds maniaks uz ielas, to vēl varētu kaut kā saprast, bet, ja to izdara tuvs draugs, gandrīz kā brālis no bērnības un kaimiņš, tad tas šķiet pilnīgi nesaprotami.

Man atkal gribas teikt – cik žēl, ka cilvēki par šīm lietām tik maz zina.

Tam puisim, kurš nogalināja draugu, bērnībā esot aizgājis tēvs. (Tāds „sīkums”, vai ne?) Māte viena audzinājusi trīs bērnus, centusies, kā spējusi, bet droši vien bijis arī mazāk laika, vairāk noguruma, vairāk noraušanās. Un visdrīzāk puisim izveidojās ļoti spēcīga atraidījuma/pamešanas trauma un trauksmaina piesaiste.

Nogalinātais viņam esot bijis vienīgais īstais draugs, kamēr otram draugu bijis daudz. Un tas puika mēdzis veselu dienu gaidīt zem logiem, kad draugs beidzot iznāks ārā. Veselu dienu!

Man tas izskatās pēc ļoti stipri hiperaktivētas piesaistes: „man vajag tieši Tevi, jo caur Tevi es mēģinu dabūt to drošību un piederību, kuras man trūkst.” Viņš nevis aiziet darīt kaut ko citu, bet gaida vienīgo cilvēku, pie kura piesaistījies.

Vēlāk abi paaugās. „Negatīvais draugs” kļuva negatīvāks, bet otrs vairāk sāka iet savā dzīvē, pie citiem draugiem un interesēm. (Tas nav nekas neparasts; traumētie kopumā iet 2 pretējos virzienos - vai nu kļūst "nagatīvāks" vai arī "slimīgi strādīgs, perfekcionists".)  Es tā arī nesapratu, vai pirms slepkavības bija kāds konkrēts konflikts. Bet beigās „atgrūstais draugs” nogalināja „draugu, kurš attālinās”.

Un te man šķiet interesants iespējamais mehānisms. Ir trīs veidi, kā cilvēks mēdz reaģēt uz savu veco ievainojumu: 1) atkal un atkal to izdzīvot, 2) bēgt no visa, kas to varētu aktivēt, vai 3) izdarīt otram to, no kā pats visvairāk baidās.

Kad puisis dienām gaidīja draugu, viņš, iespējams, vēl bija pirmajā variantā – atkal dzīvoja savu „gaidīšu, tikai nepamet mani”.

Ja viņš pēc kārtējā atraidījuma būtu nolēmis vairs ar nevienu nedraudzēties, tas būtu otrais variants – izvairīšanās.(Trūkums,   ka tad arī labus draugus iegūt nevar, caur kuriem traumu var saārstēt.)

Ja viņš pats sāktu pamest citus pie mazākajiem konfliktiem, tas jau būtu trešais variants – „mani pameta, tagad pametīšu es”.

Šeit, iespējams, notika ārkārtīgi smaga, destruktīva pārkompensācija (trešais variants maksimālajā formā): „Tu mani pametīsi? Nē. Tad es būšu tas, kurš nosaka beigas.” (Pats paliek te, bet draugu pamet/nosūta uz viņsauli.)

Starp citu, "paškaitējuma" gaidījumā es ari redzu kā reakciju uz "atraidijuma" traumu. Arī notiek "pamešanas pārkonpensācija", tikai durvju viņsaules pusē pats aiziet. Tad sanāk, ka pamešana notikusi "šajā saulē". Bet tas noteikti kombinējas ar vēl kaut ko. Bet "atraidījuma trauma" no bērnibas tā ir pati globālākā pamattrauma, kas skar piesaistes drošību. Izrādās, cilvēki nav nekādi ne roboti, ne dzīvnieki, viņiem ir izteikta vajadzība būt milētam, pieņemtam, piesaistītam, piederīgam. Un jau no zīdaiņa vecuma. Tātad cieņa pret ģimenes institūtu, emocionālo inteliģenci  sabiedrībā ir visa pamatā. 

Protams, ar pamešanas traumu vien slepkavību izskaidrot nevar. Tur var būt vēl daudzi citi faktori – agresija, personības īpatnības, vide, konkrētais konflikts utt. Bet man šķiet svarīgi redzēt, ka vardarbība neaug tukšā vietā. Apakšā var būt ļoti vecas, neārstētas sāpes, kuras cilvēks vairs nespēj regulēt un sāk izlikt uz citiem. (Un jā, neskatoties uz to, vardarbībai var būt izskaidrojums, bet nevar būt attaisnojums.)

Starp citu, arī „labajam zēnam” vecāki bija šķīrušies, tikai tur viss noticis civilizētāk – tēvs saglabājis attiecības utt. Tas, protams, nepierāda, ka tieši tāpēc viņš sadraudzējās ar šo puisi.(Tas varēja palielināt iespēju, ka viņš iesaistījās "varmākas-upura" attiecību dinamikā.)

Es esmu par to, lai sabiedrība daudz vairāk izglītotu vecākus par to, ko bērnam var nodarīt šķiršanās, emocionāla nevērība, egoisms, aukstums un pamešana.

Vecāku šķiršanās bērnam gandrīz nekad nav vienkārši neitrāls administratīvs fakts. Tas ir viņa ģimenes un drošības pasaules sabrukums vai vismaz nopietna pārbūve. Vienam tas atstāj mazāku nospiedumu, citam milzīgu. Ļoti daudz nosaka bērna vecums, iepriekšējā piesaiste, konflikta līmenis un galvenais – kas notiek pēc šķiršanās: vai abi vecāki paliek emocionāli pieejami, vai bērns netiek pamests, izmantots konfliktā vai spiests zaudēt vienu no viņiem. (Un laba emocionālā uzvedība jāmācās arī vispār starp cilvēkiem, ne tikai bērniem.)

Fiziska vardarbība ir redzama, pret to sabiedrība cīnās. Bet emocionālie ievainojumi bieži ir neredzami, un to sekas var parādīties tikai pēc gadiem. 

___

P.S. Bilde laikam ļoti veiksmīga. Tagad draudzēties mani aicina vienā gabalā. Drīz būs jāsāk domāt, ko man ar tik lielu draugu baru iesākt. Un diez kas tur par draugiem. "Abdullas" vairs nekceptēšu. Nemaz nezināju, ka tik ātri var draugus iegūt. Gribēju papildus kādus 30 iegūt, bet, ja tā turpināsies, jāsāk domāt, vai "ķert vilni" vai pie kura skaitļa laba reputācija prasītu apstāties. Manai "neredzamibai" šis ir labs uzbrukums.