Mans lidojums.

Nebiju sagatavojusies uz tādu notikumu, negribot sanāca lidot. Pie visa vainīgi āboli, kurus atveda brālis no sava dārza. Viņam tie ir ļoti garšīgi, tādi saldeni un mazlietiņ tikai skābi. Uz balkona vēsumā glabāju un žāvēju dārza veltes. Salieku ābolus baltā, plasmas bļodā, kurus apsedzu ar dvielīti un iznesu arī viņus uz balkona. Vēlu vakarā vēl izdomāju kādu ābolu apēst, izeju uz balkona un paņemu divus lielus, sārtus ābolus. Nākot atpakaļ no balkona istabā man aizķeras kāja aiz paklāja malas, izplešu rokas , āboli nokrīt uz grīdas un es lidoju. Lidot man nepatīk, bet šoreiz izvēlēties man neviens nedeva. Tas bija negaidīts pārsteigums. Nokrītu guļus uz grīdas, kā tāds cukura maiss, asas sāpes nejūtu, tad jau laikam mani kauli to triecienu izturējuši. Mēģinu vispirms tik līdz rāpus stāvoklim, ceļgali sūrst, bet varu piecelties kājās un paiet. Tālāk palīgos no saldētavas man nāk brūkleņu maisiņi, kurus uzlieku uz abiem ceļgaliem. Guļu gultā un ārstēju savas kājas. Tad prātā iešaujas dēla teiktie vārdi, ka katrā negācijā var atrast arī ko labu. Jā, ir viņam taisnība! Es taču varēju ar galvu atsisties pret galdiņu, varēju uzdauzīt acis, kuras pēc tam būtu zilas un pats trakākais varēju taču salauzt kaulus. Ja tā padomā, man taču ļoti laimējies. Tas jau nekas, ka nelieli zīmogi uz abām kājām, bet tie taču drīz atkal pazudīs. Redz, ko var izdarīt garšīgi āboli!