Laimīte.

Gribēju es laimītei lūgt mazliet,  

To pašu mazāko, kas ir.

Tādu, kurš prot manai sirdij līdzi just,

Neprasot un saprotot.

Ko dot siltā pavasarī un rudenī apskaujot.

Pacelt mani, ja paklupšu es reiz,

Un nebaidoties pacelt debesīs.

Paņemt pie rokas, viegli pieskaroties,

Un sēdēt saulrietā tad abiem klusi.

Pārdomāt, par kādu dzīvi sapņojuši.

Gribēju es, laimīt, tik mazliet

No tā sapnīša, ko sapņojusi.

    A. K.