Bekatlona laiks.

Septembrīnumainais rīts bija kluss un dzestrs. Es devos pastaigā pa mežu, kur zem kājām čaukstēja čiekuri, bet uz garajiem zāles stiebriem vēl bija manāmas rasas lāses. 

Meža māte bija īpaši dāsna ar labumiem, tāpēc mazais groziņš ātri vien piepildījās ar svaigām bekām. Taču lielākais meža dārgums nebija grozā - tas bija miers, ko saņēmu šajā klusajā rudens rītā.

Pirms iziešanas no meža es klusi pateicos Meža mātei par viņas dāsnumu un apsolīju, ka nākšu ciemos biežāk..