sātana advokāts

Nebiju domājusi, ka tuvākajā laikā kaut ko rakstīšu — un pavisam tuvākajā tiešām arī nerakstīšu. Bet tomēr ienāca prātā ar vienu domu padalīties.

Filmu “Sātana advokāts” skatījos sen, bet viena no idejām, kas palikusi prātā: labs orators var pierādīt gandrīz jebko. To jau mēs visi zinām.

Reiz skatījos videoblogu par kādu vēsturē ļoti slavenu, teju pasaulē labāko advokātu. Neatceros ne viņa vārdu, ne kur un kad viņš dzīvoja, kas, protams, šādā stāstā būtu iederīgi, bet palicis prātā, ka viņš ticis uzskatīts par superizcilu runas meistaru. Spējis aizstāvēt jebko. Tolaik  žēlsirdības vārdā aizstāvējis daudzus cilvēkus, kurus tā laika sabiedrībā nebija pieņemts attaisnot.

Arī man reiz nācās strādāt darbā, kur bija jāraksta lēmumi par to, vai sodu atstāt spēkā vai atcelt. Reiz bija lieta, kur cilvēka man palika žēl, un nolēmu uzrakstīt lēmumu tā, lai sodu atceļ. Biju iedvesmas pilna, sameklēju pantus, saliku argumentus un uzmeistaroju pamatojumu. Nodevu priekšniekiem, tie lasīja un brīnījās un atzina, ka uzrakstīts ir neticami labi. Tomēr ilgi domāja, grozīja to lietu un lūdza man pārtaisīt, jo tādās lietās mēs sodu parasti atstājam spēkā. Nu neko. Piemeklēju citus pantus, saliku citus argumentus un sanāca lēmums ar pretēju secinājumu.

Šobrīd, kā jau minēju, mēģinu izurbties cauri psiholoģijas teorijas grāmatām. Līdz ar to esmu iepazinusies arī ar psiholoģijas teoriju pamatidejām par bērnības jeb emocionālajām traumām.

Tāpēc tagad, paklausoties vienu otru kristīgo sludinātāju, varu pamanīt, ka arī līdz sprediķotājiem ir nonākusi “traumu psiholoģija”, kuru viņi savos sprediķos mēģina savienot ar Bībeles pantiem.

Visu šo garo ievadu uzrakstīju tikai tāpēc, lai pastāstītu, kā viens sludinātājs bija savienojis psiholoģijas tēzi ar kristīgajiem postulātiem. Psiholoģijā, piemēram, runā par to, ka bērnam, kurš audzis pie pārāk barga, emocionāli nepieejama vai prasīga vecāka, var izveidoties pārliecība vai dziļš iekšējs paterns, ka mīlestība ir jānopelna. Tad cilvēks cenšas būt labs, daudz strādā, uzņemas pienākumus, izkalpojas, pakalpo, grimst darbaholismā, —neticot, ka viņu var mīlēt vienkārši tāpat. Tā rezultātā tāds cilvēks savā dzīvē bieži paliek neveiksmīgs – no attiecībām baidās, no savas dzīves bēg, maz priecājas, bail izteikt savu gribu, negūst cieņu, nav aktīvs savu mērķu sasniegšanā (dažādās kombinācijās; uzskaitīts un sadalīts tur viss daudz smalkāk).

Un tad šis mācītājs sāka skaidrot, kāpēc nevajag “pārāk izkalpoties otram, izpelnoties mīlestību”.Viņš teica, ja šādi izkalpojas, tad attiecīgais cilvēks dzīvē nebūšot veiksmīgs, jo Dievs viņu sodot par cietsirdību – jo atņem otram darbu. (Hahaha)  Arī par lepnumu — jo cilvēks domā: “Es tad būšu labs.” (Hahaha. Nabaga “kalps” kalpo – zemāks par zemi – bet, izrādās, aiz lepnuma. :)) ) Arī “narcisam kalpot” esot cietsirdība, jo tādā veidā viņam tiekot atņemta iespēja pašam darīt darbu, augt un nest savu krustu.(Hahaha. Pamēģini pateikt narcisam, ka tagad viņam pašam laiks augt. Hahaha. To tikai otrs narciss varētu pateikt.) (Viņam tur vesela buķete ar tādiem pamatojumiem, man tikai bija slinkums izkonspektēt.) Vēl atceros, ka cilvēkiem nevajagot kalpot, jo kalpot vajag Dievam ;) . Pirms kalpo cilvēkam, esot jāpadomā, vai to vēlētos arī Dievs. ;) Vēl ik pa laikam kaut ko iecitēja. Bet doma jau skaidra - kuram katram nevajag kalpot, un tas ir baigi pretēji visaptverošam aicinājumam vēl pirms šīs psiholoģijas teorijas iznāca - "ar mīlestību kalpojiet" un "kalpojiet un piedodiet". (Ja narcisu tagad tik daudz savairojies, tad kalpo nu. Tas jau ir kā kalpot sātanam.) Bet sarežģīti nudien. (Kaut kad es šo visu varētu apvienot apvienojošākā teorijā - atšķirīģi garīģie norādījumi dažāda tipa cilvēkiem. Vieniem — ‘kalpojiet un kalpojiet’, otriem — ‘kalpot grēks’. Agrāk acīmredzot bija vairāk ne-narcisu. Tagad savairojušies kā sēnes pēc lietus. )

Malacis! Īsts ideju ģenerators! Tas bija jautri.

Arī agrāk biju novērojusi, kā garīgie skolotāji paņem kādu citātu un ievirpina apšaubāmā apgalvojumā. Tā ka  ar vārdiem un argumentiem var izvirpināt jebko. Un nevajag nemaz “sātana advoātus” no filmām un vēstures meklēt. Arī mūsdienās ipaši atalgoti ir juristi, kas pamana visādas likumu caurumus un izbīda formāli likumīgas, bet morāli apšaubāmas lietas.

Bet galvenais jautājums jau paliek tas pats: kāda ideja ir apakšā? Patiesa vai nepatiesa? Ētiska vai neētiska? Loģiska vai neloģiska? Un, ja loģiska — vai arī tiešām loģiski pamatota?