Nepāla 3

Man ienāca prātā vēl kaut kas, ko par šo Nepālas notikumu piebilst. Ja cilvēks slīkst, viņš piedzīvo šoku. Vispār pēkšņas/vardarbīgas nāves gadījumā cilvēks pēdējās sekundēs parasti piedzīvo šoku. Cilvēks nomirst, bet viņa apziņā, smalkajā ķermenī (nervu sistēmā?) paliek spēcīgs emocionāls šausmu nospiedums, kuru vairs nav laika pārstrādāt. Pēc ezotērikas zinātāju uzskatiem, negaidītas nāves apstākļi atstāj vienu no spēcīgākajiem, emocionālākajiem un paliekošākajiem nospiedumiem smalkajā ķermenī, kas pārceļas līdzi uz nākamo dzīvi.

Cilvēkam (kā jau lielākā daļa zina) ir vairāki ķermeņi, kuri savienoti čakrās. Sadalījumi un nosaukumi dažādās literatūrās atšķiras, bet var minēt vismaz četrus ķermeņus. Dažos sadalījumos 2–3 tiek apvienoti, tad sanāk divi, tā ka tam ķermeņu skaitam un saturam gandrīz vai grūti izsekot. Viens no tiem ir fiziskais — redzamais —, par to šaubu nav, un tas visās literatūrās tiek konkrēti uzskaitīts. Bet tad ir vēl vismaz trīs neredzamie jeb “smalkie ķermeņi”, kas pēc fiziskā ķermeņa nāves paliek neredzami (jeb — spoka ķermenis). Un smalkais ķermenis (nevaru apgalvot, vai visu trīs sastāvā, vai varbūt tur vēl kaut kas atdalās) vēlāk ieņem jauna ķermeņa veidolu.

Smalkajā ķermenī saglabājas prāta un emocionālās reakcijas jeb emocionālās traumas. Protams, ne jau kuras katras, bet pašas spēcīgākās. Parasti arī bērnības iespaidi ļoti spēcīgi ieraksta smalkajā ķermenī “emocionālās reakcijas” (jo jūtas un emocijas ir, bet prāta apstrādes instrumenta nav), kuras pēc tam izrakstīt ir bezgala grūti. Tās var rasties arī no ilgstošas pieredzes un  no atsevišķiem ļoti spilgtiem pārdzīvojumiem (biežāk - sliktiem)  arī pieaugušā vecumā.

Ir tādas hipnozes ārstniecības metodes, kurās hipnoterapeits, lai atrastu kādas nesaprotamas emocionālas reakcijas cēloni, ieved cilvēku hipnozē un parasti meklē bērnības pieredzi. Bet ir arī hipnoterapeiti, kuri šādā veidā regresē pacientu vēl tālāk, un cilvēks sāk atcerēties iepriekšējo dzīvju traumatiskos notikumus, kuru sekas viņu moka pašreizējā dzīvē (biežāk tieši nāves apstākļi, bet ne tikai). Kad tiek atrasts sākotnējais iemesls, kas traumu izraisījis, tā it kā izārstējas — emocionālā reakcija pazūd. Vismaz fobijas tā mēdz ārstēt.

Tātad šajos plūdos bojāgājušajiem (iespējams, arī dzīvajiem) var palikt psihoemocionāla reakcija uz ūdeni un plūdiem — bailes peldēt vai kāda tamlīdzīga fobija, ko izraisījusi attiecīgā pieredze ar ūdeni.(Psihoterapijā ir atzīta metode - pieredzes pārrakstišana. Piemēram, ja cilvēks piedzīvojis avāriju, tad ir liela iespēja, ka turpmāk baidīsies braukt. Tāpēc ir labi tūlīt pat sēdināt pie stūres un piedzīvot pārrakstītu pieredzi - ka var braukt un viss ir labi. Šis pats princips darbojas arī iekšējos psiholoģiskajos uzstādījumos - ja esi pieredzējis, ka Tevi pamet un esi jau ieguvis attiecīgu fobiju, tad pieredze, kur Tevi nepamet, var pakāpeniski izārstēt bailes. Bet ar iekšējiem psiholoģiskajiem uzstādījumiem tas daudz sarežģitāk "ārstējas" un "pārrakstās" nekā, piemēŗam, "bailes braukt".)

Uz mani arī Nepālas plūdi atstāja iespaidu. Ne jau kaut kādu pārmērīgu, bet, iespējams, virs vidējā. Tā kā cilvēki ir dzīvojuši daudzas dzīves un katrā miruši dažādos veidos, nav izslēgts, ka arī man pašai jau ir bijusi asa emocionāla pieredze ar “bojāeju ūdenī”. Tas izpaužas tā, ka, ieraugot šādas ziņas, tās mani kaut kā nedaudz satrauc. Man pašai arī ir bijība pret ūdeni — piemēram, ar kuģi man ne visai patiktu braukt. Bet nav tā, ka tas būtu nekontrolējamā līmenī.

Piemēram, Sanijas emocionālie teksti ar “pirms un pēc” arī stipri liecina par ļoti spēcīgu personīgu emocionālu reakciju. Tā ka es balsotu par to, ka tur arī kādreiz ir bijusi ļoti personīga mijiedarbība ar ūdeni. Jo, piemēram, kāda cilvēka bojāeja zem vilciena tik stipru reakciju neizraisa. Arī manai paziņai Nepālas plūdi raisa apmēram tādu pašu reakciju kā uz kārtējo bojāgājušo uz ceļa. Tātad reakcija “pirms un pēc” tomēr nav gluži tipiska un parasta.

Un vispār — ja cilvēks uz kaut ko reaģē nesamērīgi spēcīgi (tas attiecas uz karu, politiku un veselu virkni citu, visdažādāko lietu), tur “100 punkti” apakšā ir kāda pieredze/trauma. Un jābūt pietiekami vērīgam un zinošam, lai to pamanītu.

Piemēram, pazīstu puisi — stipru, vīrišķīgu utt. —, kurš pilnīgi paniski baidās lidot ar lidmašīnu. Tur pat nav 2x jādomā — “100 punkti” kādā iepriekšējā dzīvē ir gājis bojā lidmašīnas avārijā. 

Ja cilvēks pēc plūdiem, piemēram, paliktu dzīvs, viņš vēl varētu šo reakciju prātā pārstrādāt un varbūt izdzēst kā paliekošu iespaidu uz nākamo dzīvi. Bet, ja uzreiz seko nāve, tad pārstrādāt vairs nav iespējams, un reakcija paliek.

Tas arī viss, ko gribēju piebilst. Katrs, protams, var izvēlēties, grib tam ticēt vai ne (bet es parasti brīnos, ka ir cilvēki, kuri tādas tēzes pat dzirdējuši nav), bet es tam ticu uz kādiem 99, 7%. ;)