Nepāla, klubiņš un vēlmju piepildījums

Uz mani arī atstāja iespaidu Nepālas notikums, bet laikam jau katram tas atstāj cita veida iespaidu. Ir cilvēki, kuriem ļoti minimālu iespaidu, vai tieši negatīvu, kā piemēram: “Kapēc viņi uz turieni brauca?” Nē, mani nemaz nenodarbina jautājums - vai pareizi, vai nepareizi bija uz turieni braukt.

Pirmais, kas man nāk prātā – cik tas bija traki! Cik tam vajadzēja būt traki kaut ko tādu pieredzēt! Daudzi uzņem filmas par pasaules galu, bet kaut kas tāds (tieši tajā apvidū pie robežkontroles punkta) – tas taču bija reāls pasaules gals! Ak Dievs! Tas gāziens! Uz mani vienmēr atstāj iespaidu plūdi – tādi plūdi un vēl mierīgāki plūdi. (Droši vien ne tikai plūdi kā stihija atstātu iespaidu, uguns gan jau ari ir iespaidīgs un vēl viss kaut kas. Arī cilvēki mēdz baisas stihijas radīt.) Bet plūdi. Es pat nespēju iedomāties mierīgākus plūdus – viss plūst un tu tur paliec. Iedomājieties, visapkārt ūdens un vairs nekas, nekādu izredžu. Tiešām baisi. Bet tā pilnīgi noteikti nav pati baisākā lieta, ko cilvēce redz un pieredz. Savā ziņā plūdi ir skaisti, bet, ja kāds tevi ar cirvi nosit vai paliec viens  “sadalījies dzīvokli”, vai vienkārši ciet avārijā – arī baisi.

Mums tie Nepālas plūdi atstāj iespaidu, jo zinām, ka tur vesela tūristu grupa no Latvijas devusies. Plūdi mēdz ik pa laikam būt viss kaut kur – arī Taizemē 2004., bet tā kā tas neskāra daudzus vietējos cilvēkus persnonīgi, tad neko daudz arī Latvijā “nešūmējās”.

Nedaudz personīgāka asociācija ar Nepālas plūdiem man ir tādā sakarā, ka pirms pusgada iestājos vienā dāmu klubiņā ar garīgu ievirzienu uz gadu. Tajā klubiņā dažādu garīgu prakšu ietvaros tiek piepildīta kāda vēlēšanās. Esmu bijusi arī citus gadus tajā pašā klubiņā (tur katru gadu tas klubiņš it kā no jauna sākas jaunā sastāvā). Un patiesi – vienmēr mana pati galvenā vēlēšanās, kuras dēļ tur iestājos, piepildījās. Tas klubiņš dod arī citus bonusus – tusiņš un vēl šis tas – arī tad, ja vēlēšanās nepiepildās. Reizēm tās vēlēšanās var piepildīties ar novēlošanos. Šogad tajā dāmu klubiņā bija padsmit dāmas. Un, jā, viena arī “no Nepālas” – tā tagad var teikt. Bet viņa bija tikai pašā sākumā 2 reizes, pēc tam piedalījās neklātienē, tāpēc, taisnību sakot, ne sevišķi viņu atceros. Un vēl zinu, ka viņa uz “mūsu” klubiņu bija atnākusi ar vēl 2 tuvām draudzenēm. Viņas šobrīd aktīvāk pārdzīvo un līdzdzīvo.

Bet, ja runā par klubiņu un vēlēšanām, vairākas dāmas ir teikušas, ka viņu vēlēšanās šogad vēl nav piepildījušās. Manējā vispār izgāzās ar skaļu blīkšķi – viss notika pa diagonāli pretēji. Smejos, kā izrādās, uz klubiņu var doties arī lai vēlēšanās nepiepildās. Bet vispār šī tad nu būtu man statistiski pirmā reize, kad ieplānotā vēlme tik konkrēti nepiepildās. (Bet gads gan nav pagājis.) Vēlēšanās varot ne tikai tiešā veidā piepildīties, varot arī apgrieztā – nu tā, ka viss gāžas, reorganizējas un tad kaut kā labākā formā piepildās. Ja nu vienīgi uz to varu cerēt….Jo reorganizācijas attiecīgajā jomā, paplašināti ņemot, patiešām notiek diezgan iespaidīgas.

Kas attiecas uz konkrēto dāmu, Dievs vien zin, kādas bija viņai vēlēšanās. Bet noteikti bija. Varbūt aizbraukt uz to pašu Indiju, varbūt kāda ar garīgumu saistīta. (Vēlēšanās var būt vesels saraksts, bet parasti ir kāda viena dominējošā, bet arī tās var būt dažādas – konkrētākas vai vairāk izplūdušas. Man līdz šim pati galvenā vēlme vienmēr ir bijusi konkrēta, taustāma un saskatāma.) Kas to būtu domājis, ka klubiņa perioda sākumā cilvēkam ir vēlmes, bet klubiņa perioda beigās nav arī cilvēka. Laikam tā klubiņa vesturē šis ir pirmais gadījums, kaut notikumi un cilvēki ir bijuši visvisādi. Bet varbūt arī viņa savu vēlmi ir piepildījusi…Varbūt labāk nekā mēs varam iedomāties. No Armagadona gan tas neglāba.

Vai zinājāt, ka pēc dažu reliģijas tradīciju uzskata katra cilvēka pareizais mērķis esot atstāt dzīvi pareizā garīgā stāvoklī, pareizā laikā un vietā, lai pēcnāves dzīve vai nākamās dzīves formētos pēc iespējas labākas? Bet es maz saprotu, kāds apziņās stāvoklis varētu būt tādā “beigu finālā”. Bet pirms tam gan jau diezgan jauks – garīgi domubiedri, skaista daba, kustības, ceļojums….(Atceros kolēģi, kas nomira darbvietā pie darba galda, galīgi pārstrādājusies, (ap 50); es gan blakus tad nebiju.) Jā, nu man iztrūkst informācija par viņas vēlmi. Bet tomēr, ja fināls ir tāds, kāds šis, tad es domāju, ka apziņas stāvoklis varēja būt dažāds – gan šausmu pilns (kas nepretendē uz labvēlīgu galu), gan arī gandrīz vai mierīgs (tā ir teikuši daži cilvēki, kas slīkuši). Bet nave kā tāda – un jebkura – esot ļoti satraucoša, tāpēc būt “pareizā apziņas stāvoklī” esot ļoti grūti, visu dzīvi tam vajagot trenēties…

Mani galīgi nešausmina pats fakts, ka cilvēki mirst. Atceros, viens skolotājs teica, ka lielākais brīnums esot tas, ka cilvēki redz, ka cilvēki visapkārt mirst, bet dzīvo tā, it kā paši dzīvotu mūžīgi. Tas tāpēc, ka katram dvēselē esot instinktīva apziņa par dvēseles eksistences nepārtrauktību. Tikai dzīve gan var beigties. It kā pēkšņi pārceltu uz citu klasi – un viss iesāktais pēkšņi jāpamet. Tāpēc arī ir tik daudz garīgu mācību, kas māca, kāds ir mērķis tādiem “pārcēlumiem”.