Antonio Barezzi, Džuzepe Verdi un Džuzepina

Jūs varbūt domājat, kāpēc par viņiem rakstu? Tāpat vien, pilnīgi nejauši. Precīzāk, nejauši sāku klausīties Verdi audiobiogrāfiju, tāpēc radās iespaidi, ar kuriem gribas padalīties. Par viņa mūziku neko daudz nezinu, operas neklausos, un ieraksts nav par mūziku. Bet par populāru cilvēku – slavenu mūziķi, kurš dzīvoja 1813.–1901. gadā Itālijā, romantisma laikmetā.

Romantisma laikmets jau vien izklausās interesanti, kad ikdienā pietrūkst romantisma. Man vispār patīk tas vēstures laika posms (sākot no viduslaikiem) – Eiropa, kultūra. Šķiet, ka tajā laikā ir gan morāles, gan domātāju, gan mākslas un zinātnes uzplaukums, un arī attiecības starp cilvēkiem tika īpaši koptas. Arī kontrastu paradoksi tajā laikā bija interesanti. Un tā manu interesi piesaistīja Džuzepe Verdi.

Kas tad viņa dzīvē bija interesants? Dzimis viņš bija lauku sīktirgotāja ģimenē, acīmredzot jau agri aizrāvies ar mūziku. Otrs galvenais varonis (varbūt pat pirmais) – Verdi nākotnes mecenāts jeb „tēvs, labdaris un draugs”, kā vēlāk teica pats Verdi, – bija turīgs vīna un garšvielu tirgotājs Antonio Barezzi, no kura Verdi tēvs iepirka preces savam krogam. Barezzi bija arī mūzikas mīļotājs un amatieris, vietējās Filharmonijas biedrības vadītājs un pie sevis mājās aicināja uzstāties mūziķus „saviesīgās pasēdēšanās”.

Šajā filharmonijā jau bērnībā nonāca Verdi. Viņa skolotājs pievērsa Barezzi uzmanību talantīgajam zēnam, un arī viņu sāka aicināt uzstāties Barezzi mājās. Tā zēns ar pašu Barezzi arvien vairāk sadraudzējās, līdz 17 gadu vecumā viņš uzaicināja jaunekli dzīvot pie sevis mājās. Verdi mācīja viņa bērniem mūziku, bet Barezzi vienlaikus palīdzēja apmaksāt Verdi tālāko muzikālo izglītību, ko viņa paša ģimene nevarēja atļauties. Tiesa, pēc gada viņš konservatorijā neiestājās, taču Barezzi viņam ticēja un turpināja apmaksāt privātstundas.

Ar to arī beigsim par viņa karjeru, kas šajā brīdī tikai sākās. Tagad pāriesim pie cilvēcīgajām attiecībām.

Interesanti, ka Barezzi bija vairāki bērni, no kuriem vecākā meita Margarita bija aptuveni Verdi vecumā. Arī viņai Verdi mācīja klavierspēli. Jaunieši iemīlējās un 22 gadu vecumā apprecējās. Nebija gluži tā, ka Verdi vēl bija nabags – viņš jau bija diriģējis, komponējis un ieguvis algotu pilsētas mūzikas meistara amatu. Bet līdz lielajai slavai vēl bija tālu.

(Baigi garš ievads.)

Tātad apprecējās tiešām aiz lielas, abpusējas mīlas. Drīz pēc kāzām viņiem ar nelielu laika starpību piedzima divi bērni, un abi ļoti mazi arī nomira. Drīz pēc tam nomira arī pati Margarita. Kā rakstīja viņas tēvs, viņa nomirusi viņa rokās, bet laimīga, jo bija kopā ar Verdi. Nomira no slimības laikā, kad tādas nelaimes nebija retums.

Laulība uz to brīdi bija ilgusi tikai četrus gadus, un jaunais Verdi vēl bija izteikti mīlestības un iedvesmas pārņemts. Tā ka viņam tā bija sevišķa traģēdija. Un tieši pēc visām šīm bērēm Verdi pēc līguma bija jākomponē komēdija, taču tā necik jautra nebija sanākusi un publika to izsvilpa. Tā viņš apņēmās nekad vairs ar mūziku nenodarboties.

Taču te parādās interesanta stāsta detaļa. Varētu padomāt, ka viņa labdaris Barezzi un viņš pēc nelaimes varēja katrs doties uz savu pusi. Bet nē – iespējams, kopīgā nelaime viņus satuvināja vēl vairāk. Pats Verdi bija dziļi nomākts, taču turpināja uzturēt attiecības ar Barezzi ģimeni, kaut vairs nebija viņa znots. Un Barezzi bija viens no tiem, kurš mēģināja viņu mudināt pēc šī smagā perioda atgriezties pie mūzikas.

Pēc paša Verdi vēlāk stāstītā, viņam piedāvāja Nabucco libretu, ko viņš sākumā nemaz negribēja komponēt, bet teksts par apspiestas tautas ciešanām viņu aizķēra. Tā Verdi atkal sāka komponēt.

Tālāk, kā mēs zinām, sākās viņa lielie panākumi. Uz pirmizrādēm turpināja ierasties arī Barezzi un sajūsmināts ģimenei stāstīja par Verdi panākumiem. Ir liecības, ka arī mirušās sievas brālis apmeklēja Verdi pirmizrādes un lepojās ar viņa panākumiem.

Interesanti, ka Verdi ar savu bijušo sievastēvu un mecenātu uzturēja siltas attiecības līdz pat Barezzi nāvei. Kad Barezzi mira, Verdi bija viņam blakus. Pats Verdi vēlāk rakstīja, ka Barezzi nomiris viņa rokās.

Būtiski man liekas tas, ka Barezzi bija ne tikai bagāts, cienījams pilsonis, kurš pamanīja talantīgo zēnu, noticēja viņa talantam un bija gatavs ar reāliem darbiem un naudu viņā ieguldīties, bet arī cilvēks, kurš prata uzturēt siltas attiecības un palikt tēva figūra visā Verdi tālākajā dzīvē.

Reizēm mēdz būt ģēniji, un man šķiet, ka šādās senākās biogrāfijās mēdz parādīties arī tādi cilvēki – vīrieši, kas bijuši ģēniji cilvēciskajās attiecībās. Viņš taču mierīgi varēja prasīt pateicību, uzvesties tā, kā mēdz uzvesties cilvēki, kuri varas attiecībās atrodas augstākā pozīcijā. Bet nē – viņš mācēja palikt „tēvs, labdaris un draugs”. Un tas ir ko vērts.

Ir vēstures liecības, ka vecais Barezzi viņu patiesi mīlējis kā dēlu un pirms nāves viens no pēdējiem vārdiem esot bijis „Verdi”. Starp viņiem visu mūžu bijusi īpaša saikne. Arī Verdi nekad nav slēpis, cik daudz ir Barezzi parādā un cik nozīmīgs bijis viņa atbalsts.

„Verdi bija ģēnijs mūzikā, bet Antonio Barezzi savā ziņā bija ģēnijs cilvēciskajās attiecībās. Tikai Verdi ģēniju mēs varam dzirdēt viņa operās, bet Barezzi ģēniju ir daudz grūtāk ieraudzīt, jo viņš to ieguldīja citos cilvēkos.

Barezzi pats nekļuva pasaulslavens. Viņš neradīja „Nabucco”, „Rigoleto” vai „Traviatu”. Viņa talants bija pamanīt cilvēku, noticēt viņam vēl pirms viņš kaut ko bija pierādījis, dot viņam iespēju, naudu, mājas un piederības sajūtu – un pēc tam neprasīt sev daļu no viņa slavas. Tāpēc viena cilvēka ģēnijs paliek vēstures grāmatās ar viņa paša vārdu, bet otra cilvēka ģēnijs dzīvo tajā, par ko viņa atbalstītais cilvēks spēja kļūt.

Varbūt pasaulē ir cilvēki, kuru lielākais dzīves darbs nav tas, ko viņi paši uzceļ, bet tas, kam viņi palīdz izaugt citos.”

Tieši Barezzi dēļ es nolēmu šo ierakstu uzrakstīt.

Kas attiecas uz Verdi, skaidrs, ka viņa privātā dzīve 26 gados nebeidzās. Tomēr apmēram septiņus gadus viņš bija viens. Bet tad „sagāja” ar sievieti, kas pasliktināja viņa reputāciju. Tā bija viņa vienaudze, izglītota un gudra sieviete, konservatoriju beigusi operdziedātāja Džuzepina Streponi, kurai bija ļoti slikta privātā reputācija.

Viņa agri bija kļuvusi par pieprasītu un populāru operdziedātāju. 16 gadu vecumā viņai nomira tēvs, un vajadzēja palīdzēt mātei uzturēt jaunākos brāļus un māsas, tāpēc lielu daļu dzīves viņa pavadīja koncertturnejās. Viņas privātā dzīve pēc tālaika sabiedrības standartiem bija skandaloza – jaunībā viņai piedzima vairāki ārlaulības bērni, kurus pati neaudzināja. Bērni tika nodoti citu aprūpē vai adopcijai, un viņu turpmākie likteņi bija dažādi.

Kad viņi ar Verdi satuvinājās, abi ilgu laiku dzīvoja neprecējušies, par ko neliels konflikts sanāca pat ar Barezzi. Bet Verdi vienmēr Džuzepinu aizstāvēja un arī Barezzi vēstulē nolika pie vietas – teica, ka viņu mīl un ciena, bet savu privāto dzīvi noteiks pats. Vēlāk viņš Džuzepinu apprecēja, un viņi kopā nodzīvoja apmēram 50 gadus.

Sava mūža otrajā pusē Verdi bija iegādājies lauku īpašumu un daudz nodarbojās ar saimniecību un zemes darbiem. Kopīgu bērnu viņiem nebija, un Džuzepina to pārdzīvoja, reizēm saistot ar savas jaunības dzīvi.

Nav drošu pierādījumu, ka Verdi būtu bijušas mīļākās, taču vēlāk viņa dzīvē parādījās cita operas dīva – Terēza Stolca –, par kuru Džuzepina bija greizsirdīga. Skaidrs, ka starp Verdi un Stolcu bija cieša radoša sadarbība un īpaša emocionāla saikne. Vēlāk Stolca sadraudzējās arī ar pašu Džuzepinu. Pēc Džuzepinas nāves 1897. gadā viņa turpināja būt Verdi tuvumā, bet 1901. gadā nomira arī pats Verdi, 87 gadu vecumā.

Interesanti, ka tad, kad Verdi un Džuzepina jau bija pusmūžā, viņi savā ģimenē uzņēma jaunu radu meiteni, kura faktiski kļuva par viņu audžumeitu. Viņa vēlāk kļuva arī par Verdi mantinieci. 19 gadu vecumā meitene apprecējās ar Verdi advokāta dēlu, un Verdi viņu veda pie altāra.

Pats Verdi savas dzīves beigās nolēma uzrakstīt savu otro komēdiju – „Falstafu”, kas guva lielus panākumus. Tādā veidā viņš it kā noslēdza rēķinus ar dzīvi, jo iepriekšējā komēdija bija tā, kuru viņš bija komponējis 26 gadu vecumā pēc savas ģimenes zaudējuma un kuru publika izsvilpa.

Daudzos viņa darbos parādās drāmas, zaudējuma un netaisnības tēmas, kurās var saskatīt arī paša dzīves pieredzes atbalsis. Arī dzīve kopā ar sabiedrības savulaik atraidīto Džuzepinu nebija gluži vienkārša – viņa no savas sliktās reputācijas nekad pilnībā netika vaļā, un daļa no tās krita arī uz komponistu. Bet viņš viņu aizstāvēja.

Tāda bija viņa dzīve. Sarežģīta, skaista un cēla. Cīņas, zaudējumi, uzvaras, mēģinājumi atkal celties un paralēli spēja uz tuvām, īstām un cieņpilnām attiecībām, kas, manuprāt, ir pat svarīgāk par ārējiem panākumiem.