Vēlreiz par Nepālu

Jau iepriekš atvainojos, ka atkārtošos un vairāk vai mazāk neprecīzi pārstāstīšu savas un citu domas, kas parādījušās Sanijas dienasgrāmatā.

Savulaik bērnībā salasījos grāmatas par Ēģiptes piramīdām, grieķu un romiešu leģendas un teikas. Zināšanas, ko pasmēlos, diezgan stingri palikušas atmiņā, joprojām zinu no galvas dievības un to pārstāvētās nozares (kas, starp citu, man dzīvē šad tad noderējis). 10 gadu vecumā biju apņēmības pilna kādreiz savām acīm klātienē skatīt Ēgiptes piramīdas.

Tad nāca Sanfrancisko periods, droši vien iespaidojos no tobrīd man mīļas Scott McKenzie dziesmiņas. Sekoja sapņi par Niagāru, MačuPikču...

Pieņemu, ka daudziem padomā ir vēlme apskatīt kādu vietu pasaulē, izjust tās auru, salīdzināt savas iedomas ar realitāti. 

Daudziem tā ir Nepāla. To, ka tā ir īpaša vieta uz Zemes, šaubu nav. Un ne tikai hinduisma vai budisma piekritējiem. Neaizmirsīsim par Himalajiem un Everestu. Un vienkārši burvīgas, latvieša acij ļoti neparastas dabas ainavas. Kāds gan brīnums, ja uzkāpjot pat kādā ne pārāk izcilā augstienē, rodas sajūta, ka esi nokļuvis tuvāk Dievam, tam Dievam, kas ir dabas un Visuma varenība.

Vismaz man pašai reizēm šī sajūta piezogas, uzkāpjot jau pat nedaudz augstāk par 5.stāvu ( :) ).

Bet daba spēj būt ne vien brīnišķīga, bet arī nežēlīga. Zemes nogruvumi sniega un ledus kušanas laikā ir normāla parādība visā pasaulē. Ar to jārēķinās. Diemžēl arī ar tik katastrofālu normālību.

Dramatizēt un saskatīt taja visā kādu īpašu vēstījumu cilvēcei vai Dieva sodu var - cilvēks nodara dabai lielu postu un patiesībā būtu tikai prātīgi no šāda kaitēkļa atbrīvoties.

Bet cieta taču ne tikai cilvēki. Bija arī citi zvēri. Galu galā arī ainava. Vai tie arī ir ko nogrēkojušies?

Šādas traģēdijas bija, ir un būs. Tāpēc likt akcentu tieši uz šo nevajag. Paies daži gadi, un nākamās aizēnos šo. Reti kurš, izņemot tuviniekus, vairs atceras vairāk nekā 200 tūkstošus bojāgājušos pirms 20 gadiem okeāna zemestrīces izrausītā cunami Āzijas piekrastēs.

Pacieties, būs vēl.