Āboli

Tā satrakojušās kā šogad, ābeles vēl nekad nebija trakojušas. Zari, neizturēdami smago ābolu nastu, lūzt kā skali. Nemaz vētra nav jāgaida. Ja citkārt sirds no šādiem skatiem vai saplīst žēlabās, tad šogad klusībā pie sevis nosaku: "Plds Dvm! "

Atradu vienu upuri, kam regulāri varu piegādāt "Konfetnoje" (dzidrā un cukurīša krustojums) maisus, - pašam neesot nevienas no šīm 3 škirnēm. Sulas fabrika arī rullē. Āboli pasakaini gardi un sulīgi. Bet tā šādi tieku vaļā labi ja no pusražas. "Paceļas" nopietns jautājums - ko darīt ar otru pusi?

Kamēr domāju, daļa no nenoieta sāk bojāties turpat zem ābeles  ("Plds Dvm! " ). Sirdsapziņa tomēr moka - un ja nu apkārtnē tomēr ir vēl kāda dvēsele, kura alkst pēc gardumiņa? Nolemju izmēģināt modernās no liekajiem augļiem un dārzeņiem vaļā tikšanas metodes - salikt maisiņā un nolikt kaut kur ceļmalā ar cerību, ka "gan jau labie ļaudis atradīs".

Sacīts - darīts. Vakarrīt izliku 3 palielus maisus ar āboliem ietves malā iepretī mājai. Vakarpusē bija palicis tikai viens. Priecīgi aiztipināju ar vēl trim. 

Šorīt 2 no tiem četriem stāv kā stāvējuši, bet 2 izvandīti pa visu ietvi. Savācu šmuci, neaiztiktos atstāju. Vakarpusē abi joprojām stāv kā stāvējuši. Nopūtos,  savācu prom savus lieliskos un izmetu kompostā...