narcicss 2 (daži interesanti manipulēšanas paņēmieni)

Droši vien par narcisiem ir daudz grāmatu sarakstīts, kur visas viņu izpausmes ir saklasificētas. Bet interesants šķita moments, ka, piemēram, „varenais narciss”,  karalis un kungs, visbiežāk pavēl – un pavēlēšana viņiem vislabāk patik -, jo tas saglabā statusu, kontroli un ātri efektīgu savas vēlmes vai problēmas izpildi.  Tāpēc to viņi visaizrautīgāk praktizē pret saviem bērniem, bet ne obligāti bērniem (vīrs sievu var dresēt, sieva vīru, pat bērni – vienu vai otru vecāku, retāk vai gandrīz nekad – abu vecāku komandu; arī it kā draudzībā var viens sākt dresēt otru; paradoksāli, ka dresētājs pats to neredz). Bet parsteidzoši, ka citā reizē „varenais karalis” var pēkšni izlikties par muļķīgu, bezpalīdzigu, apjukušu nabadziņu. Taču, izrādās, tas ir manipulēšanas paņēmiens šūnu limenī, jo tad otrs dalībnieks metas izdarīt narcisa vēlmi it kā no augstākām pozīcijām. Respektīvi, narcisi var pārslēgties no vecāka uz bērna lomu, jo, ja ieņem vecāka  (priekšnieka) poziciju, tad ar pavēli otram liek darīt kaut ko sev svarigu, bet, ja ieņem bērna pozīciju (bezpalīdzīgs), tad spiež uz manipulativu žēlumu. Un interesanti, ka narciss spēlē hierarhijas pozīcijās un ne vienlidzīgās („es-tev, tu-man”) – viņš vai nu ir augšā (pavēlnieks), vai apakšā (nabadziņš, kam vajadzīga palīdzība), bet viņa pamatvēlme ir piespiest otru izdarit savā vietā (vai vienkārši kaut ko priekš viņa)– ar tiešu pavēli vai ar vainas sajūtu vai ar vēl kādu smalku paņēmienu. Interesanti, ka narcisiem ir grūti tiešā veidā palūgt: „Vai tu vari izdarīt man to un to?„  Ja viņi lūdz, viņi atklāj savu ievainojamību līdzvērtīgās pozīcijās. Bet viņiem nostāties horizontāli attiecībās vispār ir grūti. Ja tā analizē, tad viņus pat var palikt žēl, jo zem tās uzvedības apakšā viņiem tiešām ir „ģimenes trauma”. Un to traumu transformē „akmens sirds” formā – viņiem nebūtu zēl, ja uz zemes bez ūdens gulētu pat radinieks. Un tikai empātam viņus var but zēl....Un butibā tā ir traģēdija, ka tādi cilvēki sabiedribā „rodas”. (Un empāts var sevi izglābt, ja atstāj uz zemes guļam narcisu, kaut viņam žēl.)

Un jā, narcisu atpazīšanas īpašā pazīme ir viņu slimīgā reakcija uz „nē”. Bērniem vispār tādu tiesību nav (un tāpēc viņi paliek par kalpiem dzīvē – tur vesela buķete nāk līdzi,  tajā skaitā, kā šīs tiesības atņemšana vēlāk bērnam slikti atspēlējas dzīvē – arī sliktiem draugiem „nē” nepateiks, priekšnieks izmantos  utt.) Bet narcisismu pieaugušo attiecības patiešām labi testē tas „nē”. Arī pieaugušo attiecībās ir vērts pavērot, kā draugs, partneris, bērns, vecāks, priekšnieks, kolēģis reaģē uz „nē” (ja otrs atsaka kaut ko). Jo sparīgāk, jo konkrētāka pazīme. Arī vēlme atriebties un sodīt ir izteikti narcistiska pazīme. (No otras puses, ja otrs parāk bieži saka „nē”, tad visdrīzāk tas jau liecina par narcistisku personu vai nelīdzvērtīgu statusu (viņiem vispār nav problēmas teikt "nē" visu laiku), tāpēc ar tādu arī nevajag ielaisties tuvās attiecībās, - ar to empātiem ir problēmas.)

Paradoksāli, ka kalpotājs domā, ja viņš pateiks "nē, tad zaudēs attiecibas (tās ir viņa zemapziņas bailes un šunu līmenī ierakstīta pārliecība). Ja viņš atrodas attiecibās ar narcisu (un bieži atrodas), tad tā arī notiek. Tāpēc paliek kalps un attiecības saglabā (un kļūst arvien vientuļāks). Taču narciss visu laiku saka "nē" attiecībās, taču attiecibas tāpēc nezaudē. Tās, protams, arī ir neveselīgas attiecibas, un tas ir tiešs apliecinājums "kalpotājam", ka "nē" teikšana nav iemesls, lai zaudētu attiecības. Katrā ziņā ne vērtīgas. 

Tie paterni ir vesela čupa. Tos pa diedziņam var izanalizēt, tie var but lidzīgi, var pārklāties, kombinēties un tad tie rada konkrētas situācijas dzīvē. Piemēram, „normāli vesels cilvēks”, ja saskarsies ar narcisu, zemapziņā noreaģēs: „Stop, šis man nav interesanti, atkāpjamies.” Bet „empātam” ir izdzēsti vairākas dažādas „stopkrāna sviras” un viņš ieiet tajā dinamikā. Jo, ja ir disfuncionāla ģimene, tur parasti vairāk nekā viens paterns sāk darboties kā traucējoša loma. Un tad tās kombinējas noteiktos apstākļos – gandrīz kā ķīmiskas vielas. Piemēram, to un to neredz, jo pieradis, ka viņam saka „nē”, tatad bieži (vai visu laiku) dzirdēt „nē” no drauga ir normāli, to neredz, jo „galvenais, ka attiecibas” (piem., pieredzējis, ka vecāks ir pametis), lidz hop, nonāk kāda narcisa lamatās.

Tas gan attiecas uz tiem narcisiem, kuriem vajag pakalpojumu vai panākt savu. (Ne visiem vajag servisu, citiem vajag atzinību un augstāku fonu, bet servisu vajag lielākajai daļai narcisu.)

Žēl, ka skolā daudz nopietnāk nemāca attiecibu mākslu un visu, ko tas ietver. Pirmkārt, tā nemaz nav vienkārša maksla. Otrkārt, noderīga ikvienā dzives sfērā – ģimenē, nākamās paaudzes garigajā veselibā, personīgajās attiecibās, draudzibā, darba attiecibās.