narcisi, empāti, ģimenes lomas

Pēdējās dienās pavadīju ar Chatgpt analizējot ģimenes shēmu sistēmu gandrīz 100 stundu apjomā. Šķiet, pētījums prentendē uz aspirantūras darbu. Daudz ko izdrukāju, informācija milzīga, grūti vēl visu aptvert, sastrukturizēt. Man vēl ir padomā izlasīt zinātnieku teoriju grāmatas par ģimenes shēmām. Tuvākajās dienās vismaz 1 noteikti jāizlasa, bet vēl projektā ir divas. Plānu daudz, laika, izrādās, stipri mazāk. Un jebkurā brīdī var gadīties, ka vienkārši apnīk.

Jā, man ir izmeklētāja talants. Ja es pavēršu prožektoru sava pētniecibas objekta virzienā, tad spēju izpreperēt gandrīz līdz šūnu sastāvam. Tātad ko es uzzināju? Uzzinēju, ka ģimenes shēmas atkārtojas, bet tās atkārtojas formās, ko ārēji grūti atpazīt, šķiet, ka tie ir 2 ļoti atšķirīgi stāsti un shēmas, bet paralēles neticami daudz, izpildījuma segums burtiski tas pats, bet pēc šķietami ārēji cita paņēmiena.

Bet, ja precīzāk, tad ir tā. Fonā, piemēram, ir disfunkcionāla ģimene. Pilnigi pietiek ar to, ka šķirta. Bet var būt dažādas citas variācijas un jebkura cita figūra ģimenes sistēmā var ietekmēt bērnu-jauno personību. Ari attiecības ārpus ģimenes sistēmas ietekmē. Par 80% nozīme ir tieši agrīnajam bērnibas periodam, bet arī tālākajiem notikumiem ir nozīme. Tātad fonā tomēr ir jābūt „novirzei”. Novirze ir – nav gimenē bērnam piesaistes un milestības drošība; uzticamības figura uzvedas nedroši – ir aizgājis, pametis, pat nomiris; uzvedas neadekvāti, ģimenes sistēmas centrā trūkst miera un mīlestības, bērns saņem NOSACĪJUMA milestību ( fonā ir trauma).

Tālāk cilvēku tendence sadalās – vai nu kalpojošie empāti (tur ir daudz variāciju) vai nu narcisi (arī daudz variantu). Patiesi interesanti, kapec vieni aiziet vienā virzienā, vai otrā. Vai nu to diktē temperiments vai kāda iedzimta bāze. Lomas un paradigmas – nepareizas, kļudainas  - nervu sistēmā un apziņā tiešām ieraksta ģimene ar savu disfunkcionālo, problemātisko uzvedību.

Narcisi sūc asinis no empātiem. Empāti („ar traumu”; ne parastie) atdod savu dzivi narcisiem vai jebkuram citam asisnsūcējam. Viņi ir pāris, kas nākuši no vienas un tās pašas ģimenes sistēmas, bet veikuši adaptāciju pretējos virzienos.

Konstatēju, ka mana vecmāmiņa bija „grandiozais narciss”. Mana mamma arī grandiozais (ar īpašu novirzi  taupīt savus resursus – jebkādus – naudas, daraspēka, laika un patērēt no citiem). Mana pusmāsa (ari „zelta bērns”) arī grandiozais – klasiski grandiozais, bet noslieci sargāt savu statusu un vietu sabiedrībā, pārējie ir konkurenti-ienaidnieki vai arī fons, kas ļauj pacelties. Māsas tēvs – kalpojošais, distancētais empāts (narcisam ir vajadzīgs empāts „ kā ēst”; interesants vel citu specifisku iezīmju salikums – ar traumu katram uz savu pusi - , kā viņi „salikās”). Mammas brālis – arī narciss („zelta bērns”). Viņam ari 2 bērni – 1 empāts (arī strādā ar „psihologu”, vai ir iespējams dzīvi nepakārtot narcisam), otrs – ar tendenci uz narcisismu, bet varbūt vēl to nevar tā uzskatīt, jo tur bija pozitīvākās citas ietekmes. Narcisiem parasti ģimenē viens bērns ir „zelta bērns”, otrs „metāla bērns” jeb „peramais āzis” jeb „nevērtīgais”. :} „Zelta bērnam” ir vislielākās izredzas atkal kļūt par grandiozo narcisu, jo „slims cilvēks” ar savu „slima cilvēka parmērīgu mīlestibu” radīja viņā „slimu pašapziņu”.

Bet, paskat, ari empāts-kalpojošais vecāks ar savu „kalpojošo mīlestibu” (slimā ģimenes sistēmā un arī pati novirze ir polarizēta) arī rada grandiozo narcisu, jo ievainotais cilvēks, saņemot pārāk dāsnu kalpošanu, atkal attīsta narcistisku personību. Taču, ja bez „slimā kalpotāja” būtu citi veseli cilvēki, tad tas nedotu negativu efektu varbūt nemaz vai dotu tikai vieglā formā. Katrā ziņa blakus esošs vesels cilvēks (bet tiešām – ne kalpotājs un ne narciss) – var dzēst to ietekmi. Bet slimā ģimenes sistēmā sastopjas narcisi vai narcisi kopmplektā ar traumētu empātu. Bet atkal – ja ģimenes sistēmas fonā nebūtu kada šķiršanās, tad pat narciss varētu izrullēt normāli, ja blakus ir normāls cilvēks. Vēl viena lieta – narcisi vairāk „uzsēžas” uz sieviešu dzimuma pārstāvjiem. Bieži liek mieru dēliem, zēniem. Vai nu sabiedribā pieņemts, ka var ekspluatēt sievietes, ka viņa ir mazāk vērtīgas vai vieglāk pakļaut, grūti pateikt. (Bet var būt arī kombinācija „zelta bērns – empāts, kurš to zeltu nopelna ar bezierunu paklausīšanu, lai gan empāti bieži ir „peramie āži”.) Un, ja bērns ir paklausīgs (topošais empāts), tad var bērnību dzīvot relatīvā mierā. Kombinācijas tur patiesi sanāk daudz, pagaidām grūti uzķert stabilāku prognozi.

Nākamais moments – empāts-kalpotājs pelna vietu ģimenes sistēmā, - būt piederibam – ar kalpošanu – tas ir viņa gļuks – adaptācijas mehānisms slimā ģimenes sistēmā. Kalpotāji (traumētie empāti) kalpo, lai nopelnītu ne tikai piederību, bet arī abpusēju mīlestību un cieņu. Bet viņi nenopelna ne cieņu, ne milestību, bet tikai izmantošanu un nicināšanu, un vientulibu, un viņus pamet, un nodod grutībās. Taču vieta viņiem ir diezgan stabila, kamēr viņus var izmantot (pamatā funkcionāli – ar darbiem, bet der arī kā zemāks fons, lai pats justos augstāks, vai kā uzklausītājs, kam novadīt emocijas – arī tieši negatīvas). Tātad kalpotājam pulkā saradīsies apkārt narcisi un izmantos bez bremzēm. Ja būs tikai darbu darītājs, tad vajadzēs darīt. (Un tas vienmēr būs tikai vienā virzienā.) Ja būs emocionāls uzklausītājs, tad vajadzēs uzklausīt, mierināt vai mierīgi uzņemt „emocionālo miskasti”.

Bērns var ienīst savu vecāku-narcisu, viņš var gribēt būt savādāks, taču beigās tāpat var kļūt narciss. Par to ātri norāda viņa nepaklausība. Paklausīģie bērni narcisam ir īsta dāvana (viņu temperimenta dēļ), pat ja viņi izturas slikti pret šiem bērniem, tie ir tie, kas, piemēram, vecumdienās narcistisko vecāku aprūpēs un vispār atvieglos dzīvi, līdz tam brīdim, kad sāks protestēt (un tas notiek retāk nekā vajadzētu). Bet mīļākie bērni, kam narcistiskais vecāks noraksta visu mantu, parasti paši ir narcisi un baigi nesteigsies aprupēt vecāku. Tāpēc 2 bērni naristiskam vecākam ir ideāli – viens miļākais, kam noraksta mantu, otrs – empāts, kuram prasa bezierunu pakalpojumus. (Bet var nepaveikties, var būt viens ‘mīļākais bērns”, otrs „nemīļais”, bet nepaklausīgs (arī tendence kļūt ar narcistisku formu, - tāds nepakalpos, bet tāds terorizēs vai neliksies ne zinis par saviem bērniem.)

Veids, kā var noteikt, vai cilvēkam ir narcistiska tieksme ir pēc tā, vai viņš atļauj otram cilvēkam (bērnam) pateikt „nē”. Ja sadusmojas, reaģē neadekvāti vai soda, tas ir „zvaniņš”. Narcistiskus cilvēkus nedrīkst pielaist tuvumā (piemēram, kā draugus vai radus vai vispār) – ir jāspēj noteikt cilveka narcistiskās tendences un iezīmes un jātur distancē. Piemēram, ja tādi ir radi, var ar viņiem satikties vienu reizi gadā uz Ziemassvētkiem ārpus mājas.

Labi, pietiks. Atziņu kā jūra. Bet man ir arī skaidrs rīcibas plāns ar sevi. Jā, es esmu empāts. Man ar steigu jātaisa (es jau to izdarīju) radikāla distance ar dažiem tuviem radiem (viņi ir reālā šokā) un ar steigu ir jāpārstrukturizē attiecibas ar bērnu, jo viņš atkal atkārto mūsu ģimenes struktūrālo  - narcistisko lomu. Vēl grūti pateikt, cik tas izteikti, bet potenciāls uz to ir acīmredzams. Izmainit to var tad, ja es sāku dozēt savu mīlestības izpausmi kalpošanā un atbalstā, un tas empātam ir ļoti grūti - neatsaukties un nepalidzēt, ja redz, ka palīdzība ir vajadziga. Tā ir pilnīgi cita tēma pašam empātam pamanīt, kurā brīdi viņš sāk lomu spēlēt nepareizi, kurā brīdī viņa atsaucība un līdzjūtiba traucē, kurā brīdi izdara nepareizi palīdzot. To izprast patiesībā nav mazāka māksla. Taču atslēgvārds ir tajā, ka ar ne-narcistiskām personām tas nebūtu risks. Tātad empātam (bet traumētajam empātam) ir jānosaka risks, ar cik narcistisku personu iesaistās un tad mehāniski jāpārskata sava atsaucības spēja. Tas ir apmēram tadā mērogā – ja guļ uz zemes parasts cilvēks, tad tas ir normāli pienākt klāt un pajautāt, kas noticis. Bet, ja guļ „narciss”, tad labāk atstāt guļam vai laist klāt „normālu cilvēku” (bez traumas). Nu, apmēram, tik grūti tas ir empātam, jo narciss izliekas, ka guļ, bet kā celsies, tā piesūksies, patērēs resursus, uzmetīs un izsūks. Neapzināti. Nu labi, pietiks. Varbūt izlasijāt. Bet šis viss mani nodarbina pēdējās dienās.

Izlabot gļuku var tikai izlabojot savu lomu. Narcisi parasti savu lomu neapzinās, viņi it kā atsakās uzskatīt, ka viņi nav pasaules centrs un viņiem pienākas. Vairāk sāk domāt empāti, jo viņi vispār vairāk domā un jūt. Bet ari viņi salīdzinoši reti spēj saskatīt savu neveselo lomu. Arī empātam iziet no kalpa lomas ir absolūta iekšēja revolūcija. Un kamēr loma nemainās, ģenerējas jauna slima paaudze.