atmiņu bulvāris jūtūbes pavadījumā

Čikāgas Piecīšu koncertā pabiju vienu reizi kautkad šīs tūkstošgades sākumā Kongresu namā kopā ar darbabiedreni ar liiielu intelektu :). No koncerta atceros to, ka uz beigām gāju dot puķes un pilnīgi dabiski tēmēju uz Loriju Vudu, bet mani nobloķēja viens no Piecīšiem un puķes tika viņam, toreiz likās dīvaini, tagad saprotami.

Šovakar klausos viņu dziesmas un domājas par viņiem kā par cilvēkiem, nevis elkiem, vai Piecīšiem. Mums viņi bija tādi, vienreizēji, apbrīnojami, neparasti. Viņi bija cilvēki ar savām amerikas dzīvēm, kurās muzicēšana bija tikai daļa no visa un toreiz šīs amerikas reālijas bija absolūti nezināmas un nesaprotamas, bet viņas tur bija, mēs redzējām viņus tikai kā Piecīšus, ar visām šīm skaistajām dziesmām un amerikānisko uzvedību.

Bija labi.

Nez, kā viņi to uztvēra, vai saņēma pateicību no Latvijas cilvekiem, vai dabūja šo māju sajūtu pēc kuras brauca šurp, jo tās Latvijas no kuras viņi, vai viņu vecāki aizbrauca vairs sen nebija un šejienes cilvēki nepavisam nebija Ulmaņlaika latvieši.

Man pamatā ir laukakmens un tēvu zemes smilts.