35 GADI BRĪVĪBAS. UN KO MĒS ESAM UZBŪVĒJUŠI?

Šis nav teksts par to, ka Latvijā viss ir slikti.

Šis ir teksts par to, ka mums vajadzētu prasīt no sevis daudz vairāk

1991. gadā mums tika atdota valsts.

Ne ideāla. Ne bagāta. Ar milzīgu padomju mantojumu.

Bet mums tika atdota pats svarīgākais — iespēja pašiem noteikt, ko ar šo valsti darīt.

Ir pagājuši 35 gadi.

Trīsdesmit pieci.

Tajā laikā cilvēks no nulles var uzcelt uzņēmumu. Var uzcelt māju. Var izaudzināt bērnu. Var iemācīties profesiju.

Valsts 35 gados var izmainīties līdz nepazīšanai.

Un tāpēc man šķiet, ka mums beidzot jāuzdod sev neērts jautājums:

Vai mēs esam izmantojuši savas iespējas?

Nevis vai mums ir skaistas pilsētas.

Nevis vai mums ir Eiropas Savienības karogs.

Nevis vai kaut kur ir uzbūvēts jauns biroju komplekss.

Bet — vai mēs esam uzbūvējuši tādu valsti, kādu ar 35 brīviem gadiem varēja uzbūvēt?

Man šķiet, ka nē.

Un te nav vajadzīgs naids pret Latviju.

Tieši otrādi.

To var pateikt tikai cilvēks, kuram Latvija rūp.

Mēs pārāk bieži esam samierinājušies ar viduvēju rezultātu.

Ar projektu, kas kavējas.

Ar ceļu, kas pēc dažiem gadiem atkal jāremontē.

Ar iepirkumu, kura cena kaut kādā brīdī kļūst absurda.

Ar uzņēmumu, kuram atkal vajag valsts naudu.

Ar ierēdniecību, kurai nekad nav īstais brīdis.

Ar politiķi, kurš pēc neveiksmes vienkārši pāriet uz nākamo amatu.

Un jā — arī ar zagšanu.

Jo zagšana nav tikai naudas ielikšana kabatā.

Ja no sabiedrības paņem miljonus un pretī neatstāj pienācīgu rezultātu, sabiedrība ir apzagta.

Ja sliktas vadības dēļ tiek pazaudēti gadi — mēs esam apzagti.

Ja bezatbildības dēļ tiek pazaudētas iespējas — mēs esam apzagti.

Ja cilvēks izšķērdē mūsu kopējo naudu un par to neseko reāla atbildība — mēs esam apzagti.

Un varbūt visvairāk mūs ir apzadzis nevis viens konkrēts cilvēks.

Mūs ir apzadzis ieradums samierināties.

“Nu ko tad mēs varam izdarīt?”

“Visi jau tā dara.”

“Latvijā jau vienmēr tā ir bijis.”

“Galvenais, ka nav vēl sliktāk.”

Nē.

Tas nav pietiekami.

Mēs neesam nabadzīgi tāpēc, ka esam latvieši.

Mēs neesam mazi tāpēc, ka esam maza tauta.

Mēs vienkārši pārāk bieži esam prasījuši pārāk maz — no valdības, no institūcijām, no uzņēmējiem, no amatpersonām un arī no sevis.

Un varbūt tieši šeit ir mūsu nākamās neatkarības sākums.

Nevis vēl vienā karogā.

Nevis vēl vienā patriotiskā dziesmā.

Bet vienkāršā prasībā:

Ja mēs kaut ko darām ar savu naudu, mūsu laiku un mūsu valsti — lai beigās ir rezultāts.

Labs rezultāts.

Izmērāms rezultāts.

Atbildība par rezultātu.

Mēs jau esam klusējuši pietiekami ilgi.

35 gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai beigtu sevi mierināt ar to, ka “kaut kad būs labāk”.

Tagad ir mūsu kārta uzbūvēt.

Nevis Latviju, par kuru skaisti runā.

Bet Latviju, kuru var apskatīties un pateikt:

Jā. Šo mēs paši izdarījām.