2025. gada pastāstiņš

Reiz dēls uz manu dārza dīķīti atveda gaiši zaļu plastmasa laivu. Man tā ļoti iepatikās. Mēdzu tās grīdu mazgāt un vienmēr uzturēt tīru. Bieži gāju tur ar savu pusdienu porciju. Sēdēju saulītē, basām kājām vai adīju ziemai siltas vilnas zeķītes. Apkārt lidoja sīkas spārītes un kordziedāšanā sacentās zaļās vardes. Reiz gan nobijos, bet tas nebija laivā. Dīķmalā stāv arī ērts akmenis. Tur sēžot ar savu pusdienu bļodiņu un priecājoties par mazajām vardītēm kaut, kā pametu acis sāņus - no labās puses pie manis bija atlocījies mazs zalktītis. Tas bija pārāk tuvu un es satrūkos. Atceros, ka negribēju viņu nobiedēt, bet nabadziņš trakā ātrumā metās apkārt un iemuka ūdenī. Starp citu, ar zalkšiem ir bijusi ne viena vien saskriešanās. Abi nobīstamies, padomājam un griežamies atpakaļ. 

To laiku atceros ar lielu mīļumu, kaut pagājuši jau nezcik gadi. Šobrīd liekas, ka vienmēr ilgojos pēc šīs vasaras.