dzīvības spēks un tā avoti

Uzrakstīšu pārdomas par cilvēkiem (mans pētniecības objekts šobrīd ir tieši narcistiskas/bērnībā traumētas personas) bez Dieva apziņas, skumju finālu un cenu, ko kādam vajadzētu maksāt. (Ļoti grūti bija izdomāt tēmas pieteikumu.)

Pēdējā laikā klausos psiholoģijas lekcijas par narcisiem tādiem un šitādiem, bet vispār viņus var saukt par parastiem, vairāk vai mazāk traumētiem cilvēkiem, kas neiet Dieva ceļu. Jo, ja savu apziņu nespodrina Dieva gaismā, tad persona ļauj vaļu dusmām, atriebībai, greizirdībai, mirkļa ērtibām, bailēm un visām citām sliktuma izpausmēm. Un šis emocijas ari vada cilvēka rīcibu plašāk nekā apstākļi prasītu, patiesībā ik uz soļa, pieņemot pat grandiozus apmērus.

Reizēm  iedomājos, ka cilvēki mirkļa vājumā grib beigt dzivi un dažkārt izdodas viņus glābt. Tādā veidā cilvēks tiek izglābts no mirkļa vājuma un tiek dota iespēja atkal saņemties vienkārši dzivot (vai meklēt dzīves jēgu, - kas ir loti ieteicams, - un ieteicams izglītoties šajā jomā jau no bērnības, kā tas notiek atsevišķās citās kultūrās).

Reizēm ir cilvēki, parasti veci un/vai slimi, kuri norēķināties ar dzīvi akurāt fiziski neiet, bet viņi iekšēji jau sāk norēķināties garīgi – it kā negrib dzivot. To var dēvēt par tāda veida emocionālo noskaņu, kad  vienkārši nav priekš kā dzivot, ir kādi ierobežojumi...Un tad notiek tāda interesanta lieta, ka šādi cilvēki piekonektējas kādam „padotajam” radiniekam (parasti bērnam, ne kuram katram). Visādos veidos. Vajag palīdzibu, vajag sarunu, vajag klātbūtni, vajag... patiesibā otra dzivi. Un ne jau vienu mirkli, bet gadus, gadu desmitus. Dažreiz, protams, ir tāda situācija, ka objektivi nevar iztikt, bet es runāju vairāk par tādu kā iekšēju nomiršanu, - kad var iztikt fiziski, bet negrib iztikt emocionāli, garīgi. Tad viņi, okupējot otra dzivi, kā efeja apvijusies ap koku, jūtas par kripatu labāk, taču vienalga - diez vai labi. Ko tas „padotais” domā, ej nu sazin. Bet neko nesaka. Un arī dzivo ne tā. Un tad var pienākt mirklis, kad padotais nolemj atkonektēties. Un tad „vārgais” (kurš ziedu laikos bija tālu no vārga) slimo vēl vairāk un nomirst.

Paradokss šeit tiešām ir. Tas ir lidzigi kā skatīties, kā cilvēks slīkst vai karājas pie tilta malas, un tad ir izvēle – glābt vai neglābt. Ja tā ir mirkļa glābšana, tad, protams, glābējs var mobilizēties. Bet, ja cilvēks karājas un karājas, augšā nekāpj, bet kādu, kas tur, vajag.... Varbūt tas ir līdzigi kā atslēgt no elpināšanas aparāta. Beigās šis „narcistiskais traucējums” (kurš parasti iegūts bērnibā, bieži netaisni izpauž pret citiem) vēršas pret pašu.

Bez Dieva apziņas viss kļūst sliktāk, visas negatīvās emocijas un agresija kļūst lielāka – pret citiem vai pret sevi.

Stāsta morāle bija gan par Dieva ziņu, gan to sajūtu – cik ilgi upurēt savu dzivi, lai turētu otru pie elpināšanas aparāta. Un cik tā ir smaga dillema atlaist un redzēt, kā ari pats atlaižas un apzināties, ka varēji taču vēl turēt un turēt – varēji, bet neredzēji jēgu. Tā ir īsta katastrofa, taču nav kas to paskaidro. Un skolā arī nemāca.  

Kapēc es pieminu Dieva apziņu? Jo cilvēks, kurš tic, ka cilvēks ir kas vairāk par miesu, viņš arī zin instrumentus un metodes, kā strādāt ar savu garu, zin, cik svarīgi turēt tīru savu garu, domā savādāk. Cilvēks (īpaši, ja runa par narcistisku personu krīzes brīdī), kurš domā, ka ir tikai fiziskā miesa, ķer visu, ko var, pakāpjas uz otra, lai izdzīvotu, vai pieņem neapdomīgus mirkļa lēmumus, nezin, ka spēku katram pienākums atrast sevī (Dieva mācība to paskaidro),   ipaši, ja miesu vēļ pats kaut cik spēj menedžēt.

P.S. Ar narcistiskām personām tas parasti ir ipaši paradoksāli, jo viņi principā tikai sliktu ir darījuši (tieši varas attiecībās), izstūmuši citus no ģimenes sistēmas, slikti izturējušies pret bērniem, ģim.locekļiem, bet pēc tam piekonektējas pie kāda "devēja" kā pie pulsa. Protams, tas ir raksturīģi ne tikai narcisiem. Vairāk tā  izpaužas tieši "bargie kungi/narcisi", ka vēl beigās grib apēst kāda dzīvi. Vai arī... "atslēgt". Cik smagi būt un dzīvot starp cilvēkiem bez Dieva apziņas.