toksiskums, atkarības, kalpošana un sekas

Sabiedrība ir diezgan pārliecināta, ka labāk šķirties nekā dzīvot disfunkcionālās attiecibās. It kā jā. Skatoties, cik disfunkcionālas. Pirmā problēma ir tā, ka pie šķiršanās, īpaši agrā vecumā, bērnam var rasties pamešanas trauma, kas ierakstās bērna psihē kā trigeris, uz kuru visas dzīves laikā zemapziņā trigerēs. Bērnam mīļotie ir 2 – tēvs un māte (dažkārt vēl kāds) un pieaugušie ļoti labi zin, cik nepatīkami, ka miļotais aiziet (Timma to ļoti labi zin un ne tikai viņš), bet diemžēl bērni šo pirmo spilgto, ļoti smago pieredzi saņem no vecākiem, tikai neviens par viņiem neliekas ne zinis. To traumu var mazināt, bet tas atstāj paliekošu reakciju līdz dzives beigām citās, pieaugušo cilvēku attiecibās (cik Timma saasināti reaģēja, to mēs arī zinām, bet fona pieredzi viņs bija ieguvis jau no vecākiem).

Bet tas ir tikai sākums slikto programmu programmēšanai. Ja māte paliek viena, visbiežāk, un it ipaši, ja pašai nav garīgi vesela vecāku ģimene, nespēj mīloši izpausties. Tā izpausties liek personīgais nelaimīgums, rutīna,  aizņemtība un pārslodze (algoto darbu neviens nav atcēlis, bet bērna slodze dubultā), citi mērķi (realizēties darbā vai jaunas attiecības). Tie visi ir nosacījumi, lai vientuļā māte tiktu veicināta izpausties toksiski-narcistiski. Un ir 2 narcistiski novirzieni – „ļaunais kungs” ("Es" virs normas", bet ar ļaunīgu ievirzi) un „paklausīgais kalps” ("Es" zem normas, kalpošana bez sirds siltuma). Neatkarīgi no tā, kuru lomu māte izpilda pret bērnu, ipaši, ja viņa audzina viena (bez šķirtā vīra, vecvecāku komplekta) tā programmē toksisku programmu bērna psihē. Ja māte ir valdonīga ar narcistisku iezīmi, tad viņā izpildisies kā „bargs kungs”, kurš pret bērnu izturēsies ar nosacījuma mīlestību – bērns būs labs tikai tad, ja bezierunīgi kalpos, izpildīs prasības jeb atteiksies no sava „es”. Citkārt būs vienaldzīga vai pat naidīga. Otrais variants - „kalpojošā māte”, kas bieži ari mīl ar nosacījuma mīlestibu. Viņa kalpo, jo tā realizē savu kalpa programmu, bet tajā nav sirds. „

Atgriežamies pie atkaribas tēmas. Ja bērnībā bērns ir saņēmis toksisku vidi (nosacījuma milestību – neatkarīgi no tā, - vai vientuļā māte izpaudusies, visbiežāk toksiski, vai tā bijusi disfunkcionāla ģimene -, tad cilvēkā rodas neapzināts „tukšums dvēselē”, kuru viņš mēģina aizpildīt. Visvienkāršākais veids kā aizpildīt ir dzeršana (1) – lej, lej dvēselē to alkoholu, lai it kā paliktu vieglāk. Bet ar alkoholismu ir tā – ka tad, kad to saprot, var arī saprast, kas jādara – vajag nedzert. Tikai problēma paliek –tukšums dvēselē, ar kuru, iespējams, var sadzīvot vai atrast mazāk graujošu aizvietotāju.(Terapijas, protams, arī eksistē, bet apzināti jāčeko savus ieprogrammētos impulsus visu dzīvi.)

Tad ir darbaholisms (2) – populāra atkarība, kas it kā ir mazāk kaitīga. Cilvēkam gaudo tukšums dvēselē, viņs strādā un strādā, un tukšumu nedzird. Šo teorētiski var ierobežot, piemēram, strādājot noteiktu stundu skaitu dienā un tad pārējo atpazīt kā darbaholisma izpausmi. Šī toksiskuma dēļ cilvēks nespēj veidot veselīgas attiecības ilgtermiņā savā jaunajā ģimenē, jo nav emocionāli klātesošs, ģimenes bieži izjūk, bērni „emocionāli izsalkuši”. Cilvēks tādā veidā bēg no attiecību veidošanas, bēg no dzīves, no prieka, nezin, kas viņam patik. (Nezināt, kas patik, ko grib, to arī iedod vecāki „nosacījuma attiecibās”.)

Tad ir trešais, ļoti izplatīts, it kā vēl mazāk kaitīgs atkarības veids, – tā ir kalpošana (3). Kalpošanu kā toskiskuma izpausmi ir visgrūtāk atpazīt un visgrūtāk ierobežot, jo nevar dzīvot, atsakoties palīdzēt vispār, arī laika limitu grūti noteikt. Cilvēkā ir tukšums, tikai viņš to tukšumu aizpilda ārēji it kā vēl nevainīgākā formā – ar kalpošanu, ar pienākumu izpildi (līdzīgs darbaholismam, tikai nevis ar ievirzi uz darbu sabiedriskaja darbā, bet tuvās attiecībās). Kalpo ģimenē, darbadevējam, draudzībā. Vienmēr atrod kungus, kuriem kalpot. Interesantākais, ka tas no malas izskatās pat mīloši un cienīgi, bet ari kalpošana ir bēgšana no dzīves, no sevis, no tukšuma, jo netic, ka var arī pats dzīvot un pašam kaut kas būt. Viņš labāk stādīs citam kokus, bet nestādīs sev. Cels citam māju, bet necels sev. Audzinās citu bērnus, bet neaudzinās savus. Un tas ir baigi interesanti. No vienas puses, kalpošana, - tas ir normāli. Bet normāli ir kalpot no pilnības, kad pašam dzīvē jau ir bērni, otras puses, piepildīta dzīve, ir spēja priecāties, ir realizējies -  un tad ir normāli rūpēties un kalpot jeb atdot savus resursus citiem. Pavisam kas cits ir, ja pašam nekā nav, bet tad kā savu realizāciju saskata palidzēt/asistēt vecajai mātei, bērniem , draugiem, darbadevējiem utt. Tādiem kalpotājiem ir raksturīgi, ka viņi  nemaz nav ar „plašu, mīlošu” jeb „realizētu sirdi”, bet sausi – kalpo ar rokām, bet sirds ir aizvērta tāpat kā „ļaunajiem kungiem”. Un to atpazīt ir grūti. Turklāt nav neviens, kurš uzsitīs pa plecu un pateiks: „Hei! Ko Tu dari? Bet kur ir Tava dzive?” Tikai kalpotājam pašam ir izdevigi kādā brīdī sev to pateikt. Jo citiem tas ir nekaitigi vai pat izdevīgi. Un arī pašam ir izdevigi bēgt no sevis, tāpat kā alkoholiķim, jo tā ir vieglāk.

Īsumā varu teikt tikai to, ka no 1.klases būtu jāmāca „ģimenes mācība”, „attiecibas”, jo visi tie alkoholiķi, pašnāvnieki valstī ir no neizglitotibas ģimenes attiecibu jomā. Račs, piemēram, neatzist savus bērnus (un ne tikai). Tādus vajadzētu mest ārā no partijas, sabiedrības utt., jo neko sliktāku cilvēks saviem pēcnācējem nodarīt nevar. Bet ir vēl daudzi citi veidi, kā var nodarīt ļaunu bērniem un kolektīvi visa sabiedrība arī nodara.... Un tāpēc Latvijā ir zema ekonomika, korupcija, slimnieki, pašnāvnieki, ļauni cilvēki.  Tas viss ir ne jau  ekonomikas trūkuma dēļ, bet sliktu vērtību un emocionālās inteliģences, ģimeņu – mīlestības spēka nabadzības dēļ. Var būt skolā tādas vai šitādas reorganizācijas, bet tas neko nedos, ja paliks pati bāze – ģimenes, kas ģenerēs traumētus bērnus. Tur nebūs ne nacionālās pašapziņas, nekā. Pat, ja būs, tad komplektā ar stulbumu un ļaunumu un tāpat emigrēs uz ārzemēm.