Ģimenes aina

Māja pilna bērnu, sieva kaut ko rosās pie plīts, vīrs pārrodas mājās pēc garas dienas darbā. Kādreiz tā bija vienkārši ģimenes aina. Šodien šādu skatu daži dēvē par neprogresīvu, citi - par aizdomīgi tradicionālu, bet vēl kāds uz to skatās kā uz muzeja ekspozīciju ar uzrakstu: “Tā reiz dzīvoja cilvēki.”

Sieviete vairs negrib tikai dzemdēt bērnus un būt vīra balsts - viņa grib būt viss reizē. Karjeriste, domātāja, līdere un reizēm arī supervarone bez apmetņa. Tiesa, entuziasms strauji krītas brīdī, kad jālej asfalts, jāstiepj cementa maisi vai jāstrādā lietū, aukstumā un putekļos. Izrādās, vienlīdzība tomēr dažkārt prasa arī darba cimdus.

Rezultātā bērnu paliek mazāk, šūpuļi putekļojas, un statistikas ailēs parādās skumji cipari. Lai aizpildītu tukšās rindas, politiķi meklē risinājumus, kas bieži izklausās pēc improvizēta remonta ar līmlenti – cerībā, ka turēs.

Ironiski, ka pasaulē netrūkst vietu, kur “tradicionālās vērtības” joprojām ir spēkā pilnā komplektācijā: sieva pie plīts, bērni rindā kā pīlēni, un izvēles iespējas - apmēram tikpat plašas kā virtuves logs, kuru labāk netaisīt vaļā bez atļaujas.

Un te nu rodas paradokss: bēgot no viena galējības, viegli ieskriet otrā. Varbūt risinājums tomēr nav ne atgriezties akmens laikmetā, ne arī pilnībā aizmirst, ka ģimene, darbs un atbildība reizēm prasa vienkārši veselo saprātu, ne ideoloģiju.

Galu galā - gan plīts, gan rūpnīca, gan bērnu istaba pastāv labāk tad, ja tajās ir cilvēki, kuri dara lietas nevis aiz pienākuma vai protesta, bet ar saprātīgu mēru un mazliet humora.

© 2026 A. Pumpurs. Visas tiesības aizsargātas.