Pasaules virsotnē
Pasaules virsotnē Kad esi kļuvis par pasaules valdnieku, tu atskārsti ko neērtu: virsotnē nav vietas sarunai. Ir tikai balss, kas skan lejup, un atbilde, kas vienmēr nāk atpakaļ kā piekrišana. Tie, kuri gavilē valdniekam, neapliecina prieku - viņi apliecina pakļaušanos. Un pakļaušanās nav sabiedrība, tā ir klusuma forma. Es sev saku, ka vaina nav varā. Ka vaina ir cilvēkos. Bet šī doma mani nepārliecina līdz galam. Jo absolūta vara padara jebkuru smaidu aizdomīgu. Ja es varu visu, tad ko nozīmē tas, ka mani mīl? Tikai atdodot daļu no sevis - vai vismaz tā izliekoties var iegūt kādu, kurš vēl spēj izvēlēties. Kurš var arī novērsties. Brīvā griba ir risks, un risks ir vienīgais, kas vēl atgādina dzīvi. Es to zinu. Es to atkārtoju sev kā attaisnojumu. Blakus tronī sēž viņa. Es saku sev, ka viņas prieks nav piespiests. Ka viņas klusēšana ir brīvprātīga. Ka viņas klātbūtne nozīmē līdzvērtību. Eva Brauna, pasaules valdnieka sieva. Es ticu - vai gribu ticēt - ka viņas jūtas man ir jānopelna. Un tomēr es nepārtraukti klausos: vai viņa elpo brīvi? Vai viņa paliktu, ja tronis būtu tukšs? Šie jautājumi mani nepadara vājāku, es sev saku. Tie mani padara cilvēcīgu. Tagad man ir uz ko tiekties. Tagad man ir arī ko zaudēt. Es saucu šo spriedzi par laimi. Pat ja dziļi sevī nojaušu, ka tā ir tikai cita vientulības forma - rafinētāka, klusāka, bīstamāka. © 2026 A. Pumpurs. Visas tiesības aizsargātas. |
