psiholoģijas noslēpumi

Rokoties pa psihoģiskajām sakarībām atradu vēl vienu izskaidrojumu, kas man ilgi likās kā mistika, pat ar iepriešējo dzīvi sasaistīju. Man bērnībā bija paniskas bailes palikt vienai. Absolūti paniskas. Man likās, ja pieaugušais (parasti mamma vai vecmamma) mani tagad atstās telpā, izies ārā, atstās mani vienu, tad kaut kas notiks, neatnāks, es palikšu viena, bezpalīdzīga un nomiršu kā dzīva kapā. Man tas iedvesa tik šausmīgas šausmas, ka es reaģēju šausmīgi – bļāvu, kliedzu, saucu kaimiņus palīgā, saucu cilvēkus pa logu (jā, citi tā arī teica, domājuši, ka kādu sit nost); ja durvis bija vaļā, tad gāju pie kaimiņiem vai gāju uz ielas un bļāvu un vedu svešus cilvēkus uz mājām, lai kāds pasēž ar mani, līdz atnāk kāds pieaugušais. Un tad man bieži jautāja: „Nu kā tu baidies?” Es nekad nevarēju atbildēt. Bet burtiski tas būtu teikt – no mokošas nāves, bet neuzdrošinājos tik skaļi teikt. It kā tiktu aprakta dzīva kapā. Toreiz psihologi nebija populāri. Pērienu gan saņēmu par šādām izpausmēm ne reizi vien, kauninājumu. Mamma tāpēc slēdza durvis ciet, lai neeju izpausties ārā. Viņa it kā centās neatstāt vienu, bet, ja audzina bērnu viena pati, tad pagrūti ari neatstāt. 

Zināju, ka citiem ir fobijas – lidot, vēl kaut kādas. Es zināju, ka man šāda. Vēlāk ar laiku pārgāja. Un tikai tagad uzzināju, ka tāda reakcija bērniem ir visai tipiska un psiholoģijā zināma pēc mūdienās izplatītas bērnības traumas. Kad man bija 2 gadi, pazuda mana galvenā piesaistes figūra – tēvs. Mamma man vienmēr bija skarba, bet tēvs gan bija spējīgs uz līdzjūtibu utt. Pēc rakstura viņš tiešam bija pilnīgi ok. Mana māte arī ir harizmātiska persona un bērnus audzināt komplektā ar kādu viņa varētu, bet viena veikt „beztraumatisku audzināšanu” nevarēja. Tātad man ir 2 gadi, un tēvs vienu dienu iziet pa durvim uz neatgriešanos – aiziet pie citas sievietes. Un tā kā, acīmredzot, vecāki domāja, ka „bērns neko nesaprot”, „bērni ir bezjūtigas, visu izturīgas lelles”, tad man teica, ka „tētis atrodas darbiņā” (jo bernam laika sajūta taču arī nav) un viss.  Tā es katru dienu jautāju, katru dienu atbildēja - „ir darbiņā”. Tēvu arī praktiski vairs neredzēju, jo mammai šķiršanās bija sāpīga, tēvam vainas sajūta, otra ģimene, jauna dzīve, pilna slodze un „bērnus taču audzina mātes”. Un tagad, atgriežoties pie traumas.

Citāts: 
„Vai tik spēcīga panika bērniem ir “normāli iespējama”?
Jā —tā parasti tiek klasificēta nevis kā “rakstura īpatnība”, bet kā:
•    smaga separācijas trauksme 
•    traumatiskas piesaistes reakcija 
•    vai agrīna piesaistes traucējumu spektra reakcija 
Tādos stāvokļos bērns var:
•    bļaut, panikot, bēgt no mājas,  
•    meklēt jebkuru pieaugušo kā “drošības aizvietotāju”,  
•    pat iet pie svešiem cilvēkiem  
•    būt pārliecināts, ka “palikšana vienam = nāve”. 
Tas ir zināms klīniskajā literatūrā kā katastrofizēta separācijas reakcija.
Intensitāte parasti pieaug, ja ir kombinācija:
•    agrīns piesaistes zaudējums (vecāks pazūd no sistēmas) 
•    emocionāli nepieejams vai pārņemts otrs vecāks 
•    neskaidra informācija bērnam (nav patiesības “viņš vairs nenāks”) 
•    ilgstošs periods bez stabilas drošības figūras 
Un tas ir viens no klasiskākajiem ceļiem, kā šādas reakcijas veidojas.”

Katrā ziņā var tikai pateikt, ka nezinu, ko māca skolā psiholoģijā, bet kā vecāki iekodē bernam nākotni, ipaši pirmajos dzīves gados, – acīmredzot māca pārāk maz. Piebildīšu, ka manā bērnībā it kā nekas tāds baigi dramatisks nebija (pritons, atkarības – nebija, no vardarbības izpausmēm ar dzelžainu paklausību izvairījos), bet arī tas, kas bija, atstāj problemātisku iespaidu. Un pieaugušie to nezināja. Reiz viens jautāja, vai tad visi to nezinot, ka bērniem vajadzīga mīlestība un drošiba. Es maz zinu pieaugušos, kuri to zin dziļi sirdī caur praksi, nevis tikai kā teorētisku teikumu uz papīra. Jo visas šīs darbības, kas bijušas manā ģimenē un arī šobrīd notiek apkārt, notiek lielākoties skaidri neapzinoties, kādas sekas tas nes. Bet psiholoģijas papīros tas ir aprakstīts un oficiāli apstiprināts.