versija par dzīves uzdevumu

Ticu, ka Dievs ir, kaut arī viņa darbību nav viegli saprast. Vēl ticu, ka mēs šeit piedzimstam, lai pieredzētu noteikta veida ciešanas un gūtu mācības un atziņas. Ģimene mums dod startu, un starta ģimenes apstākļi ir kā lakmusa papīrītis potenciālajām ciešanām. Kā jau minēju, manuprāt, mūsu dzīvē visas matērijas un dimensijas ir savienotas vienā loģiskā matricā; matricu var sākt šifrēt vienalga no kura stūra;  viegli nebūs ne no viena. 

Lai kā psiholoģija pētītu, kā dzimšanas ģimenes apstākļi un vide ietekmē bērnu, esmu diezgan pārliecināta, ka praksē nekas nemainīsies, drīzāk pat paliks sliktāk. Toties psihologi un psihoterapeiti vairosies. Viņi būs kā jaunie modernie priesteri un mūķenes. Nemainīsies tāpēc, ka, acīmredzot, mums ir vienkārši jāpiedzimst ar elles pieredzi, jo piedzīvot „diskonektu” no mīlestības enerģijas jebkādā izpausmē – tā ir elles pieredzes  izpausme. Atraidījums, vientulība, pazemojums, vardarbība, zaudējums, nodevība utt. – tā visa ir elles pieredze. Tas jau mums katram individuāli tiek iedots līdzi ar dzimšanu, ar kuru šajā dzīvē jātiek galā. 

Tā kā es ticu, ka „Dievs caurstrāvo visu un atrodas visā” un „iemācīties dot, saņemt un just mīlestību ir galvenā dzīves jēga”, tad visi mūsu dzīves uzdevumi pietuvināti vai attālināti ap to arī grozās. 

Tāpat ka augi nevar dzīvot bez saules un ūdens, tāpat arī cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības. Ja jau bērnībā saņem „mīlestības deficītu”, tas nozīmē, ka visu dzīvi to meklēs apzināti vai neapzināti. Ja jūtigums, intuīcija ir zemāka, tad nāksies to meklēt alkoholā un citās atkarībās un impulsos. Ja lielāka, tad nāksies meklēt dzīves jēgu reliģijā, psiholoģijā, filozofijā vai vēl kaut kur. Mīlestības enerģiju bāzes līmenī mēs saņemam no vecākiem. Ja tā ir saņemta vidējās normas līmenī, tad ar to pietiek, lai bez īpašiem meklējumiem un bēgšanām daudz maz normāli izdzīvotu materiālo dzīvi. Katram piedzimstot, ir gan materiālie uzdevumi, gan garigie uzdevumi. Ja cilvēkam ir paredzēta kāda materiālu lietu misija (būt par kādu speciālistu, ārstu, deputātu), tad visdrīžāk viņam jau tiks iedots „mīlestības atbalsts” pietiekamā limenī, lai bez īpašas ieciklēšanās varētu orientēties uz materiāli stratēģisku mērķi (ko pats Dievs arī virza, plāno). Bet, ja nav iedota „mīlestības bāzes enerģija”, tad cilvēks visdrīzāk nekādus dižos materiālos panākumus negūs, bet grozisies „mīlestības deficīta” meklējumos – vai nu sacerēs dziesmas par mīlestību, vai grims alkoholā, vai meklēs grāmatās. Jo mīlestība katram ir vajadzīga vairāk kā gaiss, tikai grūti to ideju uzķert.

Mīlestības ideju var atrast arī garīgās grāmatās un iestādēs, bet mūsdienās – var ari neatrast. Jo mūsdienās nekur nav garantēts kaut ko atrast, pat tad, ja tieši tur tam jābūt. Tad nāk talkā psihologi un psihoterapeiti palīdzēt cilvēkam  ieprogrammēt „mīlestības deficīta” nobīdes (vai kāda cita deficīta, piemēram, bez Dieva apziņas – problēmu redzējums jau pec definīcijas ir nepilnīgs un ģenerē ciešanas).  Psihologi vispār dara to, ko parasti „normāla minimuma ģimenē” dara ģimenes locekļi – cieņpilni uzklausa nepārtraucot, jūt līdzi. Mūsdienās reti kurā ģimenē kādam ir laiks veikt psihologa funkciju – vienkārši uzklausīt kaut 1 h nedēļā un kaut minimāli adekvāti reaģēt, dažkārt – pat gudru padomu dot. Bet pie mūsdienu speciālistiem tam, protams, ir fantastiski augsta cena - tik maksā uzmanība. Tik maksā laba sirds un augstās skolās apmācīti vieduma bāzes likumi. 

Mēs šajā dzīvē katrs sev esam vistuvākie un visdārgākie. Katrs sev mēs esam vislielākais resurss, uzdevums un pienākums. Tieši mums pašiem sevi vajag vest cauri tumsai, ko sauc par dzīvi, uz gaismu, kas ir ārpus matērijas. Tieši sevi vajag salabot, ja ir noticis bojājums, jo bojājums nav iegūts nejauši. To visu varam izdarīt tikai ar prāta un gribas palīdzibu. Varbūt ari ar žēlastības palīdzību – lai ari ko ar to saprastu. 

Ak, jā, kādam varētu rasties jautājums, kapēc „mīlestības deficīta” problēmu nelabo garīdznieki? Labot var, bet tur vajadzīga daudz augstāka profesionalitāte – gan no garīdznieka, gan arī iespēja viņam laiku veltīt (kas ir deficīts), gan pašam jaudīgi strādāt (kas arī ir deficīts). Tāpēc psihologi un psihoterapeiti ir zinātniskāk, pieejamāk aptrādājuši „domāšanas izmaiņas programmas”.