lomas

Pēdējā laikā analizēju dažādus paternus – lomas un zemapziņas pieredzes, kas mums tiek uzliktas  bērnībā, un kā mēs tās nesam cauri dzīvei. Ja bērnībā nesaņemam beznosacījuma mīlestību (ir „auksti” vecāki vai atraidījums no kāda), tad mēs iegūstam izdzīvošanas lomas (un traumas), ko nesam tālāk. Tikai pieaugušā dzīvē apgūtās disfunkciju lomas izjauc spēju veidot drošas attiecības. Bet tās var apzināties un mēģināt mainīt.

Tātad, - ko es atklāju par sevi? Man bērnībā, lai „izdzīvotu” un „būtu piederīga” vajadzēja pieņemt „bezierunu kalpa” lomu, - pielāgoties un būt paklausīgai, būt vajadzīgai. „Mīlestība=būt noderīgai.” „Drošība=būt vajadzīgai, otru nepievilt”.  Taču pieaugušo dzīvē tās vienlaikus ir lamatas, jo tāpēc man ir izveidojies zemapziņā nospiedums, ka būt mīlestibas/draudzības attiecībās nozīmē būt vienmer atsaucīgai, pieejamai, uzņemties atbildību par otra pašsajūtu. Tas nebūt nav tik labi kā izklausās, jo otrs šādu kalpošanu ar laiku pieņem par pašsaprotamu, nenovērtē un attiecības pārvēršas „funkcijā” (tu man deri tikmēr, kamēr dari to, ko es jau automātiski sagaidu un sodīšu tevi, ja nedarīsi - > un šī īpašība atkal noved pie tā paša bērnības attiecību disfunkciju modeļa; kaut tur pieslēdzas klāt vēl citi „bērnības paterni”, kas šo visu pastprina). Iesākas parasti „došana” abpusēji, bet šādas tendences dēļ, dažkārt to pastiprina arī otra raksturs, - turpinās tikai vienā virzienā. Viens tādās attiecībās degradē, jo iekrīt nejaukuma virzienā, otrs arī degradē, jo veicina to nejaukumu. Turklāt manā programmā ir ieprogrammēts, ka no otra neko nedrīkst prasīt – tikai tik, cik dod brīvprātīgi – un, ja nedod, - arī labi. Un nākamā programma – paciest ļoti ilgi vienpusējību. Un tas parasti noved pie tā, ka attiecibas, sasniedzot kritisko punktu, izbeidzas. Nevar vairs izmainīt „ilgstoši iestaigātu uzvedību”. Bet, ja ātrāk teiktu „nē”, ātrāk būtu uzlikta robeža, ātrāk paceltu balsi, tad vai nu tās būtu harmonizējušās vai arī ātrāk mierīgi pajukušas.

Baigi sarežģīti izklausās.  Bet sapratu, ka problēma ir manā iekšējā uzstādījumā uzreiz darīt tā, lai otrs ir apmierināts, izdarīt vairāk nekā vajag, jo otra apmierinātība nozīmē drošību un „konflikts nozīmē krīzi” (nevis, ka drīkstu saņemt labu attieksmi tāpat vien un ka laba attieksme nav obligāti jānopelna, un ka neriskēšu zaudēt attiecibas, ja teikšu „nē”.) 

Tas ir interesanti, ka tā ir. Nekad nebiju par to aizdomājusies. Man būtu jāmaina ne viena vien programma, tajā skaitā arī -  vēlme būt atsaucīgai. Un tagad, pirms skriet kādam palīgā, man jāapstājas un jāpajautā sev: ”Vai gribu palīdzēt tāpēc, ka gribu, vai tāpēc, ka jutīšos vainīga, ja nedarīšu?” , „Ja es to nedarīšu, vai otrs dusmosies  un vai tas apdraudēs attiecības?” (ja dusmosies, tad dinamika iet nagatīvā virzienā). Man tā būs vesela māksla. Bet  ir cilvēki, kuriem neviens nervs nenokustēs neskriet palīgā pat kritiskās situācijās. Bet man būs jāmācās bremzēt, lai izietu no „kalpa lomas”. Turklāt man ir  super augsta empātija - jau gaisā nolasu, ko otrs grib, ko jūt  - un ieprogrammēts izdzīvošanas instinkts steidz "atteikties no sevis" un attiecības ievirzīt "funkcijā" - "kā vēlies Tu?"/"darīsim, ko vēlies Tu".  Nebiju iedomājusies, ka tik ātra atsaukšanās ar nepareizi iekodētiem motīviem ir pašiznīcinošs reflekss. Nezinu, kā praksē izdosies. 

Taču šī īpašība, ka nemāku attiecibās sadalīt vienlīdzīgu lomu un atbildību, tiešām noved pie tā, ka gribas arī izvairīties no attiecibām, jo zemapziņā liekas, ka tūlīt tās iesūks un nāksies pazaudēt sevi. (Šī „kalpošana” man nešķiet tieši kā problēma partnerattiecības, tur citi  paterni bojā situāciju.)

Tikai šajā vecumā es kaut kā par šīm programmām....uzzināju.... Bet ir vērts pamēģināt pārprogammēt. Tas nemaz nav tik mistiski kā izklausās. Tā tiešām ir zinātne – psiholoģija, un paterni ir konkrēti atrunāti un izpētīti.