Papildinājums pie „analoģijas”

Attiecībā uz punktu, kur sāp atraidijums no darba vai attiecībām, man ienāca prātā vēl tāds salīdzinājums.

Iedomājieties cilvēku, kurš riņķo naksnīgā pilsētā un meklē diennakts veikalu. Un redz, ka viens veikals aizslēgts, nākamajā – ari durvis ciet. Un tad viņš, nevis brauc tālāk meklēt nākamo veikalu, bet apstājas pie katra tāda veikala un domā: „Es nekur tālāk nebraukšu, kamēr neuzzināšu, kāpēc šis veikals nestrādā! Lai es brauktu tālāk, man vajag zināt iemeslu! Nē, es nevaru pamest šo vietu! Es gribu zināt kāpēc! ” Tas ir tieši tikpat absurdi, kā pēc darba vai attiecību atteikuma cilvēks ieciklējas uz sāpi. Vēl trakāk – kāds var pat sākt ardīties, sākt dauzit logus (analoģija – gribēt nodarīt pāri sev vai citiem). Cits varbūt apstāsies pie veikala, staigās riņķī un raudās. Tas taču ir absurds, to saprot jebkurš vesels cilvēks! Jebkurš vesels cilvēks brauks tālāk, nezaudēs nervu šūnas, nepasliktinās situāciju, nekavēs laiku un enerģiju, kas ir bezjēdzīgi un brauks tālāk. Varbūt šajā pilsētā visi veikali slēgti? Varbūt veikali aizsledzas tikko, ierauga, ka konkrētais pasažieris tuvojas? Tad ir jānoskaidro „sistēmas kļūda” – varbūt šajā pilsētā naktsveikalu nav, varbūt konkrētais klients ir ielikts meklēšanā kā bīstams (ar mazu varbūtību, jo tikai tad būtu jēga uzzināt iemeslu). Bet varbūt vienkārši vēl nepaveicās. Jebkurā gadījumā kavēties pie slēgta veikala ir lieka laika tērēšana.

Bet tomēr, – ja cilvēks tomēr pie katra aizvērta veikala apstājas, sāk trakot, neadekvāti raudāt vai tml., – tad būtu jābūt skaidrs, ka apakšā ir kāda cita sāpe. Tā nav par šo veikalu. Jo viens pats slēgts veikals vai 2, vai 5 nevar izraisīt tādu neadekvātu reakciju. (Bet, iespējams, ka 10 vai 100 jau nervozāku padarīs.) Tātad cilvēks trako citu iemeslu dēļ. Šis slēgtais veikals, psiholoģiski izsakoties, visdrīzāk ir trigerējis kādu senu traumu, kas bija ļoti sāpīgs saistīts ar aizslēgtām durvīm. Varbūt tā trauma bija „maksimāla drāma”, kura „pazuda tulkojumā” – nosēdās neironos, un palika kā zemapziņas reakcija. Un tad tādu, kurš tā ārdās, varbūt ieliek cietumā. Viņu soda par to, ka dzīvo savu neironu reakcijas ietekmē, kaut viņš to iepriekš nespēj kontrolēt, atpazīt, izskaidrot, viņš pat nesaprot, ka tāda sāpe nav normāla. Secināt var vienīgi to, - lai kādu neapzinātu traumu mēs kaut kad neatmināmā pagātnē būtu ieguvuši, mūsu pieauguša cilvēka uzdevums ir to atpazīt un izmainīt. Un tas pats no sevis, bez „prāta” palīdzības nenotiek, jo impulsi dara savu darbu. Prātam ir jābūt stiprākam par impulsiem (kuri ieprogrammēti visdrīzāk bērnībā), tikai prāts var sākt atregulēt impulsus. Kas dzīvo impulsu varā, tie arī nonāk cietumā vai slīcinās pudelē, vai nonāk kapos un slimnīcās. Tas ir ļoti bēdīgs stāsts.

Vēl man nāk prātā, ka, piemēram, ja runājam par attiecibu sāpi no kādām aktuālām attiecibām, kas varbūt salīdzinoši nav bijusi tik mega nozīmīga, ir kā skabarga. Skabargas dēļ nav adekvāti justies tā, it kā sirds būtu pienaglota pie dēļa. Bet lieta tāda, ka apakšā ir liels augonis, sarētojums, kurš no bērnības stāv neizārstēts, jo vecāki nav ticējuši psihologam, nav apzinājušies sekas, kādas tās var nodarīt ilgtermiņā, ir bijuši neizglītoti par cilvēka dvēseli un psihi – un nav to ārstējuši. Ievainojuši bērnu un nav izārstējuši. Un tad tas paliek kā apaudzis, bet neuzsūcies augonis. Un mazākā skabarga pa virsu (atraidijuma sāpe) uzplēš to rētu līdz mežonīgām toreizējām sāpēm. Un cilvēkam tā liekas kā tagadējā sāpe, tā liekas kā šī pedējā cilvēka vai notikuma izraisīta. Viņš domā, ja nodarīs kādam pāri vai uzzinās „kāpēc”, viņš no tās sāpes tiks vaļā. Bet tā nav iespējams sadziedēt brūci ne bijušo, ne tagadējo - , kas sen ir izveidojusies un asiņo ar jaunu sparu.

Nu ko var novēlēt? Zināšanas par psihi glābs pasauli.

P.S. Ne visas neadekvātās reakcijas izraisa bērnības trauma. To var izraisīt psihes īpatnibas no dzimšanas vai apzinātā vecumā īpaši negatīva pieredze. Un arī raksturs un pašreflekcija.

P.P.S. Psihes rēbusi ir ļoti komplicēti. Ne tikai atraidījuma sāpe ietekmē reakcijas. Arī bērnībā esošā loma ģimenē attiecībā pret pārējo ģimenes sistēmu. Un ietekme arī ģimenes sistēmas savstarpējās veselās vai neveselās lomas. Katra „nobīde” no mīlestības, drošības un uzticamības enerģijas, rada bērna dzīves modelī kādu paternu. Dažreiz kā pretreakciju – labu, bet bieži arī ne tik ērtas vai ļoti nepatīkamas sekas. „Psihes zinātne” ar to pētniecību nodarbojas. Un to izprast ir interesantāk nekā suduki rēķināt.