analoģijas

Padalīšos ar šādiem nebūtiskiem novērojumiem no dzīves

- Sievietei, kas cieš vīra alkoholisma dēļ, sāp identiski tāpat kā sievietei, kas cieš vīra sānsoļu dēļ.

Man tas liekas tiešām interesants novērojums, jo mēs maz zinām, ko un kā šīs un tās sievietes cieš, un vēl jo vairāk, vai tas ir vienādi vai atšķirīgi. Lai to salīdzinātu, šķiet, kā minimums, vajadzētu pieredzēt abus variantus. Nē, man nav pieredze ar abiem vai visiem variantiem. Bet man ir pieredze kopdzīvē ar alkoholatkarīgo. Tajā laikā kādu brīdi pagāju uz līdzatkarīgo grupām un sapratu, ka identiski cieš viņas visas. Pirms man tāda pieredze nebija, es vispār nezināju, ka cieš „Kristīnes”. Jā, lasīju grāmatas, romānus, redzēju kaimiņdzērāju ģimeņu dzīves – un man nebija ne jausmas, kā viņas cieš. Tagad ir jausma. Diezgan vienādi un diezgan traki. Bet man nudien bija pārsteigums, ka tieši tāpat ar identisku izjūtu cieš arī krāpēju sievas. Es to uzzināju caur to, ka bija man draudzene ar hronisku krāpēju - vīru un liels bija mans pārsteigums, ka viņas trauksme, tas dvēseles stāvoklis ir identisks. Alkoholiķa sievai var ienākt prātā: „Atkal aizgāja dzert! ” (Un tas kā paranoja liekas jau jebkurā mirklī, dienā pat vairākas reizes.) Bet krāpēja sievai ir tieši tas pats: „Vai tik atkal nav aizgājis pie citas/tās! ” (Un šī trauksme pārņem jebkurā šķietami nevainīgā brīdī.) Ne velti viens lektors pudeli sauca par „balto sievu” vai kā „trešo partneri attiecībās”. Jā, salīdzinājums precīzs. Nē, šī atziņa nav noderīga, taču mani tas pārsteidza.

- Cilvēkam sāp attiecibu šķiršanās tāpat kā zaudējot tuvu cilvēku nāvē.

Neticami, ne? Es vienmēr domāju, ka tās sāpes ir atšķirīgas, un kā tās vispār var salīdzināt? Tām ir jābūt atšķirīgām! Bet mēs droši vien daudzi zinām, vai nu vienu vai otru sāpju veidu (varbūt kāds abus). Tajā ir kaut kāda mistika. Ja pamet, tad sāp sirds – sāp tā, ka fiziski sāp. Varbūt ne tikai tas, bet tā sāpe. (Cita tēma ir par to, - ja bērns ir pamests bērnībā, tad sāpe ir neadekvāti lielāka pieaugušā vecumā, piedzīvojot pamešanu no partnera. Jo bērns emocionāli daudz skaudrāk pardzīvo pamešanu, kaut ārēji to neizrāda – tas atstāj nospiedumu neironos, un pie katras nākamās pamešanas bērnības neizdzīvotā pamešana ar jaunu sparu aktivizējas. Un tad var pat domāt par dzīves izbeigšanu. Prātā nāk visiem zināmais basketbolists J.T. Jautājums: cik gadu vecumā šķīrās vecāki? Jo pie esošām sāpēm visdrīzāk piesummējās vecā „ārēji neredzamā un aizmirstā, „nepārstrādātā”” bērnības sāpe. ) Tātad turpinām. Bet, kad tuvs cilvēks nomirst, tā sāpe, kas sirdī parādās ir tā pati – tāda pati. Tā varbūt ir vienkārši kaut kāda psiholoģiska reakcija, kas iesit sāpi sirdī. Bet man likās, ka tai ir jābūt kaut kādai savādākai. Bet tā ir tieši tāda pati. Es to zinu pēc tā, ka viena sieviete aprakstīja sava radinieka zaudējuma sāpi, un es to atpazinu precīzi, tēlainie vārdi bija 1:1. (Man arī ir radinieki miruši, bet nekādu sāpi nejutu, jo nebija piesaistes jeb dzīves laikā jau bija nostrādājusi „atsaiste”.)

- Kad cilvēku atraida darba meklējumos vai attiecībās, rodas identisks veids, kā gribēt tikt galā ar sāpi.

Piemēram, cilvēks meklē darbu un saņem atraidījumu. Un tad viņš izmisīgi saka vai domā: „Kāpēc man neatsūtīja atteikuma vēstuli? Kāpēc nepiezvanīja un nepateica, ka neesmu izvēlēts? Kāpēc neuzrakstija, nepateica iemeslu? Tas nav godīgi! Tas ir nekrietni! ” Jo šķiet, ka tā būtu vieglāk. Un nelīdz nekādi padomi – ka pat vieglāk ir nezināt iemeslus, ka nemaz nevajag zināt un meklēt iemeslus (kaut ne vienmēr ir slikti tieši nezināt, bet visbiežāk tie ir totāli nesvarīgi). Nē ir nē, aizmirsti un viss. Ej tālāk. Apstājies un domā tikai pie „jā”! Bet nē, cilvēks, kurš šajā lauciņā – darba atteikuma saņemšanas pieredzē ir iesācējs, viņš vienalga pieprasa tos „nē”, jo liekas, ka tas vieglāk palīdzēs tikt galā ar atraidījuma sāpi. Tas pats ir arī attiecībās, kaut šķiet, ka tos nevar salīdzināt. Jo darba meklējums, sludinājums, tas ir kaut kas īss (bet nav teikts, ka mazsvarīgs tajā brīdī), bet attiecības parasti kaut kas garāks, dažreiz pat desmitiem gadu garš. Un tad cilvēkam, kurš negrib zaudēt, atkal sāk tos „kāpēc”: „Kāpēc? Kāpēc nepateica skaistu un skaidru „nē”? Kāpēc nepateica iemeslu?”. Un vņš tieši tāpat neklausās padomos: „Vienalga kāpēc nē, vienalga kāpēc nepateica, nē ir nē, ej tālāk, aizmirsti.” Bet cilvēks, kurš sāpīgi to uztver, kura sirds ir uzkārusies uz šīs atteikuma sāpes, kļūst neloģisks, virpuļo pa upi un meklē „kāpēc”, kā ievainots dzīvnieks, kaut tam „kāpēc” nav nekada nozīme – peldi tālāk no šīs vietas, punkts.

Secinājumi?

1) Jāiemācās peldēt tālāk.

2) Jānodala sava sāpe no paša notikuma.

3) Jāiemācās atteikties no tā „kāpēc”, tās ir tikai neatpazītas prāta lamatas.

4) Ar sāpi sirdī jāiemācās tikt galā un atlaist. Tās atlaist kavē nepareiza domāšana, iekšēja nepārstrādāta, neatpazīta trauma.

5) Pamešana laikam ir kaut kāds pirmatnīgs veids, kā otram tiek nodarīta sāpe. Pamet vecāki, kas iedarbina neveselīgu reakciju neironos, pamet tieši, pamet alkoholā, pamet krāpjot, pamet egoisma dēļ vai savu problēmu dēļ. Bet, ja esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinājām, tad maz cerību, ka otram tas burtiski nesāpēs. Pamešana pat var nogalināt. Jo ne visi ir tik stipri un zinoši, lai tiktu galā ar tādu pieredzi. Skolas sportā māca sportot, bet kāpēc jau no mazāk dienām nemāca, kā tikt gala ar pamešanas sāpi? Jo tā nodara ne mazāku postu kā nevingrs ķermenis. Mums vajag mācīties gan kā mazāk sāpināt caur pamešanu, gan ka aizsargāties no pamešanas/atraidīšanas sāpēm. Un īpaši - kā pasargāt bērnus no šādas pieredzes ar paliekošām sekām.