51

Dark Blues

(palaboju mūziku, šodien bus arī mūzikas diena. visdrīzāk. ne pa dienu, vēlāk vakarā, naktī. ir tik daudz, tur ir tik daudz)

es domāju šorīt par to. par 51. kad bija 14-18, mans apvārsnis nemaz tur nesniedzās. sports, sports, skuķi, sports. 18-25 mūzika. skuķi, mūzika. vēl mūzikas, vēl skuķi.

te es domāju par laiku. par to, cik bieži es atskatos. bet kapēc? es varu redzēt tikai to, kas ir bijis, just tikai to, kas ir, bet uz priekšu tikai iztēloties. bet es redzēju, kā plāni var nenostrādāt, cik iztēle par nākotni ir līdzīga māņiem. tu it kā pārliec atbildību no šodienas uz rītdienu. kā kāds cilvēks jaungada solās ēdot torti neest saldumus pēc 1. janvāra. tikai šodien, tikai vēl tagad.

es domāju, ka retrospektīva varbūt notiek tāpēc, jo tā ir notikumu un sava rakstura tieša reprezentācija, nevis nakotnes māņi, plāni, cerības. bet kaut kas stabils. zinams, noticis, tātad atkārtojams vismaz kā princips.

atbrauks māte, citi viesi... kāpēc es gandrīz vienmēr esmu nevis priecīgs, smaidīgs, bet it ka rezervēts, sevišķi ārēji? "kāpēc tu esi dusmīgs?" es dzirdu kopš pašas bērnības. bet es gandrīz nekad neesmu dusmīgs! tās nav dusmas. es toreiz nemācēju izskaidrot pat sev, kur nu vēl citiem. mani joki ir teikti ar nopietnu seju un balsi, tas slepjas niansē, notikumu apstākļos, nevis platā smaidā. padomā, vai nav ironiski, ka cilvēki gavilē par savu arvien sarūkošo laika skalu šai iespējams hologrammas un materiālās realitātes sakausējumā?