Attiecību ilgums

Man vienmēr ir šķitis savādi, ka daļa cilvēku uz romantiskām attiecībām raugās pēc principa: vai nu uz visiem laikiem, vai nemaz. It kā jebkuras attiecības, kurām nav garantēta mūžība, būtu bezjēdzīgas jau pašā sākumā. Taču dzīve taču tā nedarbojas. Mēs neatsakāmies no ceļojuma tikai tādēļ, ka tas kādreiz (pēc dienas, divām, piecām) beigsies. Mēs neliedzam sev prieku par skaistu vasaru tāpēc, ka pēc tās nāks rudens. Kādēļ gan romantikai būtu jāpiemēro citi noteikumi?

Ikviena tikšanās ar cilvēku, kuru iemīli, ir kā ceļojums. Jā, tu vari apzināties, ka šim ceļojumam, iespējams, nav lemts ilgt mūžīgi. Taču vai tas padara kopā pavadīto laiku mazāk vērtīgu? Vai laimes brīdis zaudē savu nozīmi tikai tāpēc, ka tas nav bezgalīgs?

Šķiet, ka daudzi cilvēki kļūdaini pieņem, ka laimes vērtību nosaka tās ilgums. Taču patiesībā laimes vērtību nosaka tās intensitāte, patiesums un spēja bagātināt mūsu dzīvi. Dažkārt dažas nedēļas vai mēneši, kas pavadīti kopā ar īsto cilvēku, dod vairāk nekā gadu desmiti attiecībās, kurās nav ne mīlestības, ne prieka.

Protams, vēlēties stabilas un ilgstošas attiecības ir dabiski. Taču prasība, lai attiecībām jau sākumā būtu garantēta mūžība, ir prasība pēc kaut kā tāda, ko neviens cilvēks nespēj apsolīt. Attiecību ilgums nekad nav pilnībā mūsu kontrolē. Mūsu kontrolē ir tikai tas, vai spējam novērtēt to labo, kas mums dots šodien.

Tāpēc man daudz saprotamāka šķiet cita izvēle: labāk piedzīvot patiesu romantismu un laimi, pat ja tā nav mūžīga, nekā atteikties no tās vispār, gaidot neiespējamu garantiju. Jo alternatīva bieži vien nav "mūžīga laime", bet gan dzīve, kurā laime tā arī nekad netiek piedzīvota.