Pavasaris.

Nu cik tad var? Rakstīt par zvaigznēm, kuras izgaismo manu ceļu, pa kuru vakaros ar savām domām es eju pie tevis. Par saulrietiem, kuri vakaros skaisti iegrimst jūrā, bet no rīta atkal parādās no mākoņu malas. Par miglas un rasas rītiem, kuros kājas salst, bet iebrist nākas bieži. Par ziemas rītu, kad kokos sarma guļ, bet tad sabirst manos matos. Par ceļiem pa kuriem došos ciemos, vai paiešu kādam pretim. Pietiek nolaidies uz zemes, pietiks sapņot - tā saku sev. Saprotu, ka velti vēstules tev rakstu, katrā no gadalaikiem, velti runāju ar vēju, lai tās aiznes tev. Ir niķis nelāgs man, nepadoties jo ceļš vēl priekšā ejams man. Nāks atkal jauna diena un pavasaris plauks.