Lāča pakalpojums.

Noskatījos Latviešu filmu par Afganistānu.Galvenais varonis reiz bijis iebrucējs Padomju armijas sastāvā.Skaidrs, ka pats uz to nepieteicās.Afganistānā viņu izglāba Afgāņu cilvēks, vārda tiešā nozīmē, kas karoja sarkano pusē, noticēdams iebrucējiem.Ēst neēsot bijis ko, bet Afgānis atrada un nopirka aitu, kas tobrīd bija gandrīz neiespējami..Nokāva un baroja zaldātu.Jo ar rīsa sauju, pie kuras bija pieraduši vietējie, viņš nebūtu izdzīvojis.Bija novārdzis.

Atgriezies Latvijā, viņa aicinājums bija baznīca, un viņš kļuva dekāns....Kad Amērika iebruka Afganistānā , viņš braši brauca satikt glābēju.Taisījās pirkt aitu lai atmaksātu parādu..Tas nekas, ka atkal iebrucēju džipos un karavīru formās, kas viņu pavadīja, jo kurš tad skatās uz plecu, pētot karogus.Vienalga daudziem viņi atkal ir iekarotāji........

Turpinājums seko.....Viņi atrod šo cilvēku.Viņš aicina uz mājām, bet ar vēsu pieklājību.Pēc Padomju armijas aiziešanas viņš ilgi slēpies.Viņa dēls tika mocīts, bet nenodeva tēva atrašanās vietu.Un kas viņu gaida tagad?Pēc Amerikas armijas aziešanas.Tas jau laikam nav svarīgi?Dekāns bija pateicies.

Vēl tagad man stāv atmiņā Afgāņu meitene, kas strādāja par angļu tulku pie amerikāņiem.Viņas izmisumu un neziņu acīs, kas būs.Bet viņas sapnis bija vienkārši būt izglītotai.Kad izveda Amerikāņus, visa pasaule skatījās, kā cilvēki labāk pieķeras lidmašīnai, zinot ka vējš viņus nopūtīs kā salmiņus.Bet tājā brīdī viņiem tā šķita labākā izvēle.Jo vienkārši viņi bija noticējuši solītai nākotnei.Jā, dārga tā aita var sanāk-cilvēka dzīvību.

Bet šeit viņi ir nevēlami.Tomēr katrs dzīves gadījums ir savādāks.Un visur vēl ir cilvēki ar lielo burtu, ko šobrīd negribu teikt par dekānu.Lai Dievs viņam piedod.