lord

of the rings

tik labas filmas bija! man patika kā es tobrīd mazam sīkajam tās rādīju un paslepus sekoju reakcijai - priekiem, patiesām asarām.

vēl interesanti ir tas, man liekas, ka pastāv dīvaina doma, ka vīrieši nav romantiski, lai arī kultūra rāda pavisam citu ainu - dzejoļi, stāsti, kino, grāmatas ir pilnas ar vīriešu iztēles uzburtām ainām par kaut kādu ideālu pasauli, grūtībām kas jāpārvar, rezultātam, kam ir jānāk.

sieviešu te ir maza daļa, lai arī harija potera autore ir ļoti labs piemērs, ko likt pretim. labs piemērs.

may it be lai arī fragmenti, bet kā tie parāda pītera džeksona talantu... jaunzēlandes dabu, cilvēkus.

atkal atmiņas ienāca. es liku kādreiz spēlēt laru kroftu. kāpēc? to nesaprata, ko es daru, jo viņa baidījās. no vilkiem. bija dz. diena un viņa man tēt es tā atceros tos vilkus! tu man liki ar viņiem tikt galā. es apkritu no krēsla. es tagad stāstu savai draudzenei. sen tas bija. es redzēju bailes. man bija tas jādara. to var nesaprast. var arī saprast. viņa uzvarēja visus vilkus un vairs no tā nebaidas. baidījas no serkociņiem. man vajadzēja stundas panākt, lai tiktu aizdedzināti sērkociņi, vēlāk plīts un iemācīties taisīt savu mīļāko ēdienu, sakultu omleti. bailes baiļu galā. un vairs nav. vai ja es skrienu līdzi kad brauc ar velosipēdu un es nebrīdinu ka drošības ritentiņu vairs nav un skrienu līdzi, bet tad palaižu vaļā. vēlāk panika, bet tad apziņa, ka māk pati braukt ar riteni, tēti vairs nevajag turēt stūri un skriet līdzi jau sirmam vīram. bailes jāredz feisā. tur nav variantu. un pēkšņi vairs nav baiļu. un tagad... staigā pa māju un olimpiāžu pateicības salīmētas pa sienām. jēga bija. man teica, es esot skarbs. jā, laikam tā bija. tagad ielec ar visām četrām virsū. laikam jēga bija. nekur no bailēm nevar aizbēgt. jafeiso. vēl viens mans rants. it kā paiet kaut kas garām. sapņos. es nevarēju saprast, kas ar mani notiek. kāpēc es tik daudzus murgus redzu. kur man svarīgākie cilvēki iet bojā. pat mans suns. mana zemapziņa ļoti baidas pazaudēt. es redzu kā bērna rokas turu un viņa vienalga iegrīt ugunsgrēkā un es neko nevaru izdarīt. pilnīga bezpalīdzba. un redzu kā manējā pakrīt zem mašīnas, jo es zinu, cik neuzmanīga ir dzīvē. un suns kā zem riteņiem mirst, jo zinu cik viņa ir dumiķe, glupse milzīga. my fears. my own.

es idiotiski mēģināju noslēpt ierakstu. tas ir tik personisks. bail paliek. nevar tā, tomēr lai ir kā ir.