Manas domas.

Ilgi domāju, rakstīt vai nerakstīt, vai mana rakstīšana ko izmainīs. Tomēr nenocietos, varbūt tomēr kādam cilvēkam mans uzrakstītais liks nomierināties un saprast , ka ir vēl kāds kas tapat domā. Jau kuro dienu notiek pieredzes apmaiņa par izjukušām attiecībām. Mēs esam dažādi un katram savs skatījums no sava skatu punkta. Es uzkatu, ka šādā jautājumā nevar padomus dot, katram pašam jātiek ar to galā, jāpiedzīvo savas kļūdas un no tām jāmācās. Diskusījās atklājās cik mēs esam dažādi, lielākai daļai ir dzīvē bijis jāpiedzīvo vilšanās, bet iespējas kā to mainīt visiem nav vienādas. Tas nav tāpēc, ka smadzenes nestrādā vai slinkums strādāt. Katram savi apstākļi. Varu tikai par savu dzīvi spriest, bet tur nav vainīgs ne mans slinkums, ne smadzeņu trūkums kā to nosauca Hera. Varētu jau garu rakstu uzrakstīt kā dzīvi sākām, cik mums bija istabas, cik virtuvē bijām ģimenes un kur uz poda gājām, cik dārzi un siltumnīcas bija, ko audzējām, lai lieka kapeika būtu. Kādus padomus var dot cilvēki, kuri uzskata, ja nedzīvo kā viņš tad tie ir bez smadzenēm.