Zutis.

Sensenos laikos dzīvoju mājā, kura atradās vairāku ezeru krastā. Tad manas lielākās izklaides bija ezeri pie kuriem sēdēju rīta agrumā. Vēroju kā pamazām uzaust saule, klausījos, kā putni dzied rīta agrumā. Rītausma ir tas laiks, kad labi ķeras zivis. Zināju katru vietiņu pie četriem ezeriem, kur vislabāk un kādas zivis ķeras. Tas bija sen un palikušas labas atmiņas par tiem laikiem. Palasīju kur tika apspriests zutis, kā ļoti vērtīga zivs, kurš ne katrai lemts rokās turēt. Arī man tika izteikts ``kompliments`` par to, ka neviens man savu zuti nepiedāvājot. Es nealkstu pēc zušiem, jo ir daudz citu zivju. Nāk man prātā kā viena sūkstījās un stāstīja, ka viņas rokās nonākušais zutis tāds pusbeigts esot. Ko es tāda nejēga varēju viņai teikt? Padomu tomēr devu, ka varbūt zutim bail no viņas vāveres un šis ņem un noģībst. Pasakas gan vienmēr beidzas laimīgi, bet laikam ar tiem zušiem ne vienmēr ir tā lielā laime.