Rīta pārdomas.

Visi rudens darbi padarīti, puķu kastēm jāgaida pavasaris, kad tās atkal piepildīšu ar jaunu zemi un stādiem. Vienīgā uz balkona vēl zied puķu tabaka. Žēl viņas uznāks sals un nosaldēs. Tad nu atkal paliek daudz brīva laika, būs daudz jālasa, jāmācās visādas gudrības. Vakar sapratu , ka esmu kā žirafe, pielec tikai pēc ilga laika. Vakar man nāca apskaidrība par vienu cilvēku, ka tas taču cilvēkam ir bumerangs. Bumerangs, kurš ilgst jau gadiem, liek cilvēkam baidīties, sajust vienmēr stresu, negulēt, šad tad grādīgo dzērienu saukt palīgā, lamāties. Tāds bumerags taču bojā veselību, jo nepārtraukti stress. Stress, ja nu to visu atņem ko nagiem un zobiem ieguvusi. Jā, tāda dzīve nav viegla.