Bet vai grīdas tev nevajag izmazgāt? Es izmazgāšu. Tikai pasvilp...

Man kādreiz bija kursa biedrene, pasmalka blondīne, taču samērā proporcionāli veidotu augumu, ar izteikti sangvinisku temperamentu, kā jau tas attiecīgās ķermeņa konstitūcijas cilvēkiem nereti piemīt. Un uz mutes viņa arī nebija kritusi. Ētisku apsvērumu dēļ dēvēšu viņu par Veltu, lai gan nepieļauju domu, ka viņa jebkad spētu nolaisties tik zemu un apmeklēt izklaides un iepazīšanās portālus, turklāt vēl šeit sazīmēt mani. Bez tam, viņa jau studiju laikā apprecējās, vīrs bija tālbraucējs mehāniķis uz lieljūras kuģiem un bieži viņa ar dēlēnu vairākus mēnešus dzīvojās pa māju divatā. Par spīti centīgumam, Veltai lāgā nepadevās angļu valoda, tālab viņa man vairākkārt lūdza palīdzību iztulkot mājas lasīšanā uzdotos tekstiņus, kas man nesagādāja nekādas grūtības. Citu saskarsmes plakņu mums nebija. Un kā sieviete viņa manī neizraisīja nekādas vērā ņemamas reakcijas. Pēc kopīgi aizvadītajām studijām mūsu ceļi pašķīrās, un vairākus gadus neko par viņu nezināju.

Kā tas mēdz notikt, vienā jaukā dienā mēs ar Veltu nejauši saskrējāmies uz kāda ielas stūra, sākām tērzēt par saviem privātās dzīves un karjeras sasniegumiem un apmainījāmies ar tālruņa numuriem norunājot, ka noteikti vēl sazināsimies. Tad atkal uz krietnu brīdi iestājās klusums, līdz kamēr vienā jaukā dienā iezvanījās mans darba telefons un vada otrā galā ieskanējās Veltas pacilātā balss: "Nu, čau! Kā tad Tev klājas? Vai neesi stipri aizņemts un vari runāt?" Kā līdzīgos gadījumos, atbildēju ar ierastajām frāzēm, ka viss puslīdz normāli, tikai darbu tā pavairāk vai ko tamlīdzīgu. Un tad viņa strauji pamainīja tembru uz empātiju izraisošu: "Saproti, man te jāsagatavo viens līgums, šefs grib rīt no rīta jau gatavu projektu redzēt. Vai Tu man varētu kādu paraugu atsūtīt?" Aizsūtīju Veltai vairākus līgumu paraugus. Vēl stundu pa telefonu iztirzājām dažādas juridiskas nianses. Nākamās dienas vidū viņa man zvana un aizrautīgi stāsta, ka viss esot pilnīgā kārtībā - šefs ar viņas piedāvāto līguma variantu esot bijis ārkārtīgi apmierināts, pat uzlielījis. Un tad tas aizgāja - precīzi neesmu uzskaitījis, bet kādu divdesmit gadu garumā noteikti...

Savu apogeju mūsu produktīvā "sadarbība" sasniedza tajās reizēs, kad Velta ieradās pie manis birojā vai es pie viņas, un "mēs strādājām" no pēcpusdienas līdz nākamās dienas rītam. Viņas patstāvīgie "ražojumi" īsti nekam nederēja, gandrīz vienmēr tos nācās radīt no jauna. Tad viņa, smēķēdama vienu cigareti pēc otras un padzerdamās kolu, piedāvājās palīdzēt: "Vai tu man nevarētu diktēt? Es rakstītu, man tomēr rokas veiklākas." Ko man bija atbildēt...? Beidzot visam punktu pielika gadījums, kad bijām "iestrādājušies" trīs dienu garumā, ņemot talkā arī abas brīvdienas. Man vajadzēja doties mammai palīgā uz dārzu appļaut zāli, bet rakstu darbi vēl nebūt nebija pabeigti, un tad es, pat īpaši nepūloties apvaldīt dusmas, Veltai teicu: "Tu man piedod, bet Tava šefa vietā es Tev jau sen būtu izsniedzis "vilka pasi". Kā Tu vari uzņemties darbus, ar kuriem hroniski netiec galā? Kādēļ tā mocīties? Varbūt tomēr pameklē sev citu nodarbošanos, ko...?! "

Nu jau Velta man nav zvanījusi vismaz gadus desmit, bet tad es kādā brīdī piedzīvoju tādu kā "deja vu" sajūtu. Proti, man atmiņā atdzīvojās režisora Georgija Danelijas 1979. gadā uzņemtā filma "Rudens maratons" un ainiņas ar Andreju Buzikinu un viņa kursa biedreni Varvaru, un es sev atzinu Zālamana Mācītāja vārdus: "Un nav it nekā jauna šajā pasaulē..."