Par juridisko palīdzību...

Lai gan vēja spārniem ir aizplīvojuši jau trīsdesmit gadi, vēl gluži labi atceros tos trauksmainos pagājušā gadsimta deviņdesmitos, kad pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas visas mūsu tautsaimniecības nozares piedzīvoja krasas, neatgriezeniskas un brīžiem līdz pamatiem satricinošas pārmaiņas. Daudzi iestādījumi tika likvidēti, uzņēmumi reorganizēti un privatizēti, un vairums ļaužu burtiskā nozīmē nereti jutās kā no laivas izmesti, jo bija jāsāk dzīvot un rosīties mežonīgā kapitālisma skarbajos apstākļos. Tolaik mana darba vieta atradās pašā galvaspilsētas sirdī, Vecrīgā, poļu restauratoru svaigi atjaunotā piecstāvu ēkā ar iekšpagalmu, liftu, saunu pagrabstāvā un kafejnīcu pirmajā stāvā.

Mans studiju biedrs, pāris gadus vecāks, visnotaļ omulīgs jaunskungs strādāja par juristu Meža ministrijā, kas atradās Līvu laukuma otrā pusē, tāpēc mēs samērā bieži gan rīta stundās, gan pēcpusdienās sazvanījāmies, satikāmies un kopīgi iemalkojām kafiju vai ko stiprāku un pārspriedām pēdējās sabiedriskās aktualitātes vai apcerējām kādu juridisku kāzusu. Mums abiem bija interesanti un jautri, un laiks aizritēja nemanot.

Vienā no tādām pasēdēšanas reizēm viņš, cigareti laiski kūpinādams, stāsta: "Iedomājies, šodien savā nodabā nāku no pusdienām, bet man pretim pa Smilšu ielu aizelsušies klunkurē kaut kādi trīs iesvīduši keksi no Vidzemes puses mežniecības, turpat bruģa vidū ķer pie elkoņa, viens otru pārtraukdami, drudžaini sāk klāstīt savas ķibeles un prasa, ko šiem darīt." Tad, ieņēmis kārtējo viskija malku, atplaucis platā smaidā un novicinājis roku gar sānu sev ierastajā manierē, turpina: "A es uz tiem nošņurkušajiem vīreļiem brīdi paskatījos un pie sevis padomāju: nu i nafig, man jums te ko klāstīt - vairāk par simts naudiņām uz sitiena tāpat nesamaksāsiet, ir jau pieredzēts." Īso sarunu uz ielas ar klientiem esot pabeidzis teikdams tā: "Paklau, Jūs labāk aizejiet pie advokāta A. G. uz biroju tepat netālu, viņš ir vispāratzīta autoritāte privatizācijas jautājumos un dos jums vispareizāko ieteikumu." Un, smieklos kratīdamies, man saka: "Zini, a A. G. bez desmit tūkstoš "zaļajiem" vispār no krēsla nepieceļas..." :DDD