...labi atceros vietejo sejas, no pilsetas - neka... (c)

Ar mani ir pilnīgi pretēji - atceros vietas, notikumus. Cilvēku sejas ne. Ja vismaz reizes 3 ar šo cilvēku nav bijis runāšanas vai darīšanas, mierīgi palaižu šo cilvēku "gar ausi". Komplektā klāt vēl nāk neliela tuvredzība, kas, sakarā ar to, ka brilles nenēsāju, šo efektu vēl pastiprinas, jo - kā lai atcerās to, kas redzēts samērā miglaini.

Efekts pastiprinās arī tāpēc, ka daudzi cilvēki laika gaitā stipri mainās, un ja kāds no viņiem ilgus gadus nav redzēts, tad nav brīnums, ka itin mierīgi varu paiet garām kā svešiniekam kādam, kurš kādreiz nepavisam nav bijis svešinieks. Tāpēc reizi pa reizei iekuļos vairāk vai mazāk kutelīgās situācijās.

Savulaik no mazpilsētas aizdevos studēt uz Rīgu un iesprūdu tur uz ilgiem gadiem, jo sapinos ar pierīdzinieku, apprecējos... Vārdsakot, attālinājos no savas dzimtās puses un tās cilvēkiem.

Rīgā, atšķirībā no mazpilsētas, satikt savus paziņas ir pagrūti. Tāpēc neiesprigstu, nesasprindzinu savu miopiju, lai atpazītu pazīstamus vaibstus, un dzīvoju mierīgi... Ar nelieliem izņēmumiem, jo šad tad uz ielas mani atpzīst manas darbavietas klienti. Tad gan mazliet jāsasprindzinās un jāpadomā, kādā sakarā man pateicas par padomu, kā saņemt kaut kādu tur izziņu vai jāatbild uz nezin no kurienes nākošu "Danas kundze, Danas kundze, sveicināta! Es esmu šeit! " Pēc balss saprotu, ka tas ir odiozais mākslinieks Aigars B., tikai - kur viņš ir? Pēc brīža ieraugu viņa sveicienam pavērso roku, kas kopā ar savu saimnieku viņa kabrioletā sēž Barona ielas sastrēgumā un osta to baiso dvaku, kas nāk no priekšā stāvošā dizeļa spēkrata. Ja kas, viņš mani tomēr pēc kāda kilometra apsteidza...

Cits gadījums. Atkal esmu ceļā no darba Rīgas ielās. Kādā brīdi pamanu, ka man pretī nāk kāds kungs un zīmīgi smaida. Saprotu, ka man viņš jāpazīst un sāku izmisīgi kalkulēt, kas viņš tāds ir, kāpēc tā smaida un vai man jāsmaida pretī. Fiksi izkalkulēju un uzminēju pareizi. Tas bija mans klasesbiedrs Kārlis, kurš, kā vēlāk uzzinu, pabraucis man garām, atpazinis un sagribējis satikties. Puisis skolas laikos bija garākais un izskatīgākais klases puika, bet tik kautrīgs, ka ne tikai uz ballītēm nestaigāja, bet pat kautrējās uzrunāt un tikai paslepus uzmeta acis meiteņu ... nu, paši saprotiet. Tagad viņs kļuvis krietni vīrišķīgāks, nedaudz apaļāks un no kautrības ne miņas, jo spēj paskatīties arī sejā un jautri patērzēt.

Nu un pavisam nesen atkal. Pasūtīju sev malku, piebrauc malkas mašīna, no tā izlec onka un mīlīgi uzsauc "Sveika, Dana! " Savā mazpilsētā uz ielas es vairs nejūtos tik brīva "kā briedis tuksnesī" (citāts no mana politekonomijas pasniedzēja atmiņām par viņa pirmslaulību periodu), un cītīgi atbildu uz visiem sveicieniem, jo skaidrs, ka mani šeit pazīst gandrīz vai visi, visu par mani zina un zina arī to, ko es par sevi nezinu. Tāpēc, pat ja mani kāds nesveicina, es cītīgi sveicinu ar domu - ja nu gadījumā neesam pazīstami, lai domā, ka esmu megapieklājīga.

Krč, ilgi domāju, kurš tad tagad man jāpazīst. Klusībā atmiņā pārcilāju visu savu vīrieškārtas klasesbiedru sejas un un aptuveno auguma garumu. Nav. Paralēlklases čaļi? Arī nekā. Vienu gadu vecākie? Nekā! Nu labi, es tik un tā pieklājīgi atbildu uz sveicienu, sakārtojam malkas finanšu jautājumus un sirsnīgi atvadamies. Misters X tā arī paliek neatpazīts.

Pēc tam skolas jubilejā Misteru X pamanīju mana brāļa barā. Brālis ir piecus gadus vecāks, viņa draugi nedaudz vecāki. Šie visi, nedaudz iesiluši, mani kā vienmēr atpazīst kā "Jankas māsu". Tad nu, es, arī mazliet iesilusi, skaidri, gaiši un nekautrīgi apjautājos tam malkas vedējam "Kas tu tāds vispār?" Viņs, mazliet apmulsis, saka ka viņu saucot Juris, un ka viņš kādreiz spēlējis vienā blicē ar manu bračku. Akdies! Nu, protams! Garo, kuplo melno matu vietā tagad rozīgs mēnestiņš, da i viss pārējais nedaudz savādāks. Bet ja tā labi ieskatās, un vēl klāt pieliek nedaudz iztēles, tad atpazīt var tīri labi.

Un vispār, lai jubilejas ballītē uzgrieztu valsi, iepazīties vai atpazīt nav obligāti.