Bērniņi un koncentrācijas nometneVar jau būt, ka esmu baltā vārna melno barā, bet atļaušos tomēr šo to paķidāt un pakomentēt. To pašu DZSV sakarā. Tātad: "ēdināšana nav laba. vai tieši slikta? ko var ēst ir bulkas un maize, saldais un dzēriens. siltā virtuve ir no negaršīgas līdz neēdamai". Ir jēga uzklausīt šādus izlutināta bērneļa tekstus? Da viņam vispār nekas, izņemot čipšus un kolu nav garšīgs un ēdams. Saku to no savas pieredzes. Pati biju izlutināts skuķis, kuram vecmāmiņa pienesa spešelī ēdienus, jo man negaršija šis vai tas. Un tāpat izdabādamas abas kopā ar Sīča vecmāmiņu skraidījām šim pakaļ, jo bija periodi, kad šim negaršoja šis vai tas ēdiens, viņš nespēja novērtēt to, ka viņam vispār ir šī te "siltā virtuve". To pašu teica mana paziņa skolotāja - ir bērni, kas apēdīs visu, būs apmierināti un neaizmirsīs pateikt paldies, kamēr citi šķobīs degunu un viņiem būs "viss ir no negaršīgs līdz neēdams". Paiet laiks, un bērnam kādā brīdī tas viss kļūst gan garšīgs, gan ēdams. Sevišķi tad, kad par ēdienu jāsāk gādāt pašam. Tā ka šo žēlabu neņemam par pilnu vispār. "...trīs bērni ir salikti istabās ar divām gultām. jau izbraucot tika pateikts, ka trešdaļai būs jāguļ uz grīdas, kam ir matrači, tie lai ņem līdzi, sadalās pa trim un izlemj, kas gulēs uz grīdas. tas nav joks. tas nav arī pārspīlējums....". Tas tiešām nav ne joks, nepārspīlējums. Tas ir kūrorts! Kaut ko tādu vispār dzirdu 1.-x. Nevienā no pašas vai Bērna piedzīvotajiem DZSV neesam gulējuši istabās pa 3, kur nu vēl gultās! Labākajā gadījumā sadalīti pa 2 klasēm, bet lielākoties sporta zālē. Un, protams, matracīši uz grīdas. Kā mēs jauki pasmējāmies - masveida "polovaja žizņ", grupņiks, krč. Un kora prezidents, staigādams ar konjaka pudeli apkārt un smagās dienas vakarā katram ieliedams pa 50 g, nosacīja "Tā, tagad iedošu Anniņai... tagad Mārim..." :)) 3. ārkārtīga dezorganizācija. visā. no transporta līdz sīkumiem. slinkums visu aprakstīt. Tuvu patiesībai. Bet priekš tam bērniem līdzi brauc pieaugušie, kam šīs problēmas jārisina ar vēsu galvu, nevis jāpastriprina un jāsēj panika. 4. "...bērni un jaunieši ir uz kājām 10(! ) stundas katru dienu. tas ietver pašu dejošanu. nogurums beidzot uzkāpjot uz skatuves ir tāds, ka dažai jādejo sakostiem zobiem - sāp mugura, kājas. nevienam nav ienācis prātā pat kaut improvizētas sēdvietas nolikt, kaut ko, skolas garos sporta solus, jebko. kaut ko! kā atnāk astoņos no rīta, tā stāv stundām. aicinu to iedomāties, kā ir bērniem stāvēt līdz 12 no astoņiem, avosj pasauks dejot, a varbūt nepasauks. tad pusdienas, stundu pastaigāt var. tad atkal - stāvēt(! ) un gaidīt, tā līdz vakaram, stāvēt uz vietas un gaidīt..." Ši ir viena no tām lietām, kurām es piekrītu par 90 %. Nezinu kā šajos svētkos, bet citos bērniem tika iedalīti paklājiņi, kuriem bija jābūt līdzi, lai starpbrīžos var paklāt kaut uz zemes un apsēsties. Tās 10 un vairāk stundas darbā (šī svētku nedēļa patiešām ir smags darbs, pieaugušo gadījumā pat 15 stundas, ja starp mēģiem jāpaliek turpat Mežaparkā, jo nepietiek laika aizbraukt līdz mītnes vietai) ir daudz par daudz pat pieaugušajiem. Bet neredzu variantu, kā citādi bērņuki varētu tikt skaidrībā, kad un kurā vietā viņam jābūt. Diemžēl tā ir skaudra patiesība, lai sagatavotu tos pāris 2-3 stundu ilguma neaprakstāmi skaistos koncertus, ir jāieliek simtos stundu mērāmu mēģinājumu darbu. Par cepurēm, apaviem un ūdeni pat nekomentēšu. Viens no pirmajiem teikumiem, ko deju skolotājs pateica vecākiem pirmssvētku sanāksmē - uz mēģinājumiem obligāti! jābūt līdzi ērtiem, slēgtiem apaviem - botām, cepurei vai lakatam un ūdens pudelei. Pagājušajos pieaugušo DZSV Mangaļu minerālūdens dalībniekiem bija pieejams neierobežotā daudzumā teju ik uz soļa. Tātad pieņemu, ka arī šoreiz tā bija un visas žēlabas šajā sakarā ir pašu vecāku un līdzi braucošo pieaugušo atbildība. Gara acīm mēģinu iedomāties kāda bija DZSV organizācija pirms 100 -150 gadiem. -"Es redzu nāk vīri pelēkos vadmalas svārkos". Droši vien savus 100-150 km uz Rīgu mērojuši vairāku dienu garumā zirgu pajūgos, ar pārtikas saiņiem rokās. Dievs vien tagad zina, kur nakšņojuši, kā organizēti... Bet tak gāja dziedāt koros savos miestos un brauca uz svētkiem. Gan jau arī viss nemaz tik gludi negāja un dezorganizācijas bija krietni vairāk nekā tagadējā informācijas laikmetā... Par to koncentrācija nometni. Jā, tā ir. Bet tagad iedomājamies kā būtu, ja tos 35 t knēveļu palaistu brīvā vaļā. Bail pat iedomāties. Bez "koncentrācijas nometnes" neiztikt. Jebkuri panākumi tiek sasniegti ar dzelžainu disciplīnu. Visās jomās. R.Pauls atcerās, kā bērnībā bijis spiests spēlēt gammas un citādi vingrināties klavierspēlē, kamēr pārējie puikas pagalmā spēlējuši futbolu. Kādi ir treniņu grafiki un sevis, savu "gribu" ierobežojumi sportistiem, kuri vēlas kaut ko panākt! Cik daudz savu kaulu lauzis tas pats mūsu Porziņģis, lai nonāktu tur, kur patlaban ir. Mēs redzam tikai panākumu saulaino pusi, bet ceļā uz tiem ir ielikts milzīgs darbs, lauzti kauli, stundām ilgs treniņu darbs - riktīga koncentrācijas nometne. Teikšu vēl vairāk - esmu par obligāto dienestu vismaz pusgada garumā kaut vai tikai tāpēc, lai tiem izlutušajiem pilsētas u.c. lutekļiem bišķi iedzītu disciplēnu un pieradinātu pie kārtības un atbildības. Jā, jā, zinu mīkstsirdīgo māmuķīšu un tefteļveidīgo papiņu iebildes, pati arī esmu mīkstsirdīga māmiņa un man sāp visi manam Bērnam nodarītie pāridarījumi. Bet, deviņi pērkoni! (redz, kā es māku), nu beidzam taču ņerkstēt par saviem nelaimīgajiem bērniņiem. Ja viņiem tiešām būtu bijis tik slikti, viņi nekad vairs neietu dejot vai dziedāt, vai sportot. A nekā! , - iet, dzied, dejo, sporto, . Tātad viss ir tā, kā tam jābūt. Ticiet man, šie un visi citi DZSV viņiem paliks kā skaistākās un spilgtākās atmiņas no bērnības. Atšķirībā no jūsu līdzjutīgajām gaudām. |