Sapuvušās rozes.

Šodien brīnišķīga atvasara, vecumvecais rožu krūms saziedējis īpaši krāšņi ar saviem tumšsārtvioletajiem ziediem. Nezinu kā šo šķirni sauc. Bet skaisti, silts un debesis drusku rozā. Zem kājām krakšķ pirmās nokritušās rudens lapas, papeles jau gandrīz kailas, nokratījušas no pleciem rūsu. Vecās mātes pagalmā, netālu no kūts bija vēl viena veca rožu šķirne, maigi sārtiem, smaržīgiem ziediem. Bet pumpuri ļoti bieži bija tādi kā sapuvuši, nekad īsti skaisti neziedēja, sevišķi lietainās vasarās pumpuri vairāk atgādināja tādas brūnas puvekļu čupiņas. Man patika tur spēlēties, lupināju ar pirkstiem nost virsējās sapuvušās ziedlapas, un citreiz notika brīnums, pumpurs atbrīvots no virskārtas atrada spēku atvērties. Reizēm atkal zieds nobira atstājot pilnu sauju rožlapiņu. Citreiz puvuma bija tik daudz, ka plēsu un plēsu, līdz bija palikuši tikai dzeltenā ziedputekšņu serdīte. Tāpat arī ar dzīvi, reizēm liekas, atliek tikai nomest kādu puvuma kārtu, un pēc tam vēl sekos kas skaists un brīnišķīgs. Un tā tu plēs un plēs pa dienai no savas dzīves un nezini, kas vēl būs.