BŪREŅA STĀSTS

BŪREŅA STĀSTS

Reiz kāda pagasta nomalē plauka zemnieku sēta. Saimniecībai piegūla plaši lauki, ko ielokā ieskāva mežs, un īpašumam cauri vijās tikko pamanāms ceļš, kurš turpinājās mežā un turpat pamazām vien izzuda. Ceļmalā auga ozolu aplis. Tam vidū gulēja milzīgs plakans akmens, kuru ļaudis sauca par Būreni. Pagasta iedzīvotāji stāstīja, ka tā esot sena svētvieta, un to nedrīkst aiztikt vai apgānīt. Cilvēki baidījās no neizprotamā, bet “Būru” mājās paaudžu paaudzēs dzīvoja vārdotājas. Viņas zināja šīs vietas spēku. Otrā pusē aiz ceļa pletās slīkšņa, kura kļuva sausa tikai ļoti karstās vasarās. Ne īsti pļava, ne īsti purvs.

Pēkšņi uzausa ļaunas dienas, kad pagastā ieradās ļaudis, kuri runāja svešā valodā un uzvedās kā šīs zemes saimnieki. “Būru” saimi aizveda uz Sibīriju. Tukšajā mājā iemitinājās kāda ieceļotāju daudzbērnu ģimene, bet koptais pagalms ātri vien aizauga ar nezālēm. Izskatījās, ka māja vēlas paslēpties zemē. Ģimene dzīvoja nesaticīgi, kamēr kādā bargā ziemas dienā vīrs, mājup iedams, piedzēries ceļmalā pakrita un nosala. Atraitne ar bērniem pameta sētu. Pagasta ļaudis sačukstējās, ka vecā saimniece, vardarbīgi izdzīta no mājas, to būšot nobūrusi. Ēkas palika neapdzīvotas un lēnām gāja postā.

Kara laikā ēku baļķus izmantoja partizāni savu bunkuru celtniecībai. Viss, kas bija atlicis, kara beigās nodega kūlas ugunsgrēkā, jo kāds padomju karavīrs nenodzēsa izsmēķi. Pāri palika tikai no laukakmeņiem izbūvētā aka un māju pamati ar apdeguļiem. Beidzās gan karš, gan arī “Būru” sētas godība. Kolhoznieki apsaimniekoja laukus. Uz ceļa sabēra granti. Mežā cirta kokus. Tikai saimnieki tā arī neatgriezās.

Pienāca meliorācijas laiki, kuros katrs, sevi cienošs – izcelties gribošs, kolhoza priekšsēdētājs naski susināja purvus, izcirta krūmājus un jauca nost neapdzīvotās lauku mājas, lai tikai palielinātu aramzemes platības. Priekšsēdētājs sarunāja ar melioratoriem, ka aku gan atstās, jo bija dzirdējis, ka, tās aizbēršanas gadījumā, vieta turpmāk varētu kļūt mitra, bet tas, nu, galīgi neietilpa viņa plānos. Ozolus zāģēt nedrīkstēja, bet kolhoza vadonis bija iekārojis lielo akmeni. Viņš to gribēja pie savas personīgās mājas, lai būtu ar ko lielīties, jo tas bija īpašs retums. Tikai nelaime tāda, ka ozolu stumbri viens otram bija tik tuvu, ka akmeni no turienes nevarēja dabūt laukā, jo neviena tehnika tur neielīda. Tā nu svētvieta palika nenopostīta.

Melioratori savu darbu paveica: apraka zemē ēku pamatu drupas, izplēsa ābeles un kokus (meliorātoru darbu pieņemšanas - nodošanas aktos to dēvēja par viensētu nojaukšanu un apauguma novākšanu). Arī slīkšņa otrpus ceļam ieguva cienīgu nosaukumu – aramzeme. Nosusinātās platības šķērsoja dziļi meliorācijas grāvji, no kuriem viens bija tuvu akai, kurā līmenis nokritās un arī ūdens vairs nebija dzerams.

Jau būdams pensijā, kolhoza priekšsēdētājs reizi pa reizei nožēloja: kāpēc nenozāģēja tos ozolus. Biedri viņam tikai pateiktu “fui! ” par kokiem. Nu, un tad? Atzītos, ka pārcenties un dzīvotu tālāk, bet jau ar akmeni savā pagalmā.

Tad pienāca arī atmodas laiks. No kādas tālienes uzradās “Būru” mājai mantinieks – izvesto saimnieku radinieks. Viņam izdevās pierādīt savas tiesības uz zemi un ar lielu entuziasmu metās saimniekot. Jaunajam īpašniekam izdevās arī uzpirkt ierēdņus un nozāģēt ozolus, par kuriem saņēma krietnu dolāru žūksni. Akmeni mēģināja iztirgot, bet to neviens nespēja izkustināt. Tad, cieši blakus tam, ar ekskavatoru izraka dziļu bedri un iemocīja tajā akmeni. Turpat tuvu nopostītajai svētvietai jaunais saimnieks nolēma celt sev māju. Vecie pagasta ļaudis šūpoja galvas un pareģoja šim pasākumam nelāgas beigas, jo tā, kā viņš izrīkojās, nedrīkstēja darīt. Jaunās mājas celtniecība nekādi nevedās: tehnika lūza, kokmateriālu krāvums sadega, ielietie pamati drupa, bet saimnieks bija neatlaidīgs, jo neticēja visādām pasakām par burvestībām. Beigās kaut kā to māju ar garāžu un saimniecības ēku tomēr uzslēja. Tikai ģimenē pazuda saticība un visi sāka mocīties arī ar galvas sāpēm, īpaši gadalaiku saulgriežos. Enerģētiski labvēlīgā vieta bija kļuvusi nejauka.

Aizritēja daži gadi un mājas sienās parādījās pirmās plaisiņas, jo šķiebās pamati. No saimnieka aizbēga sieva. Tad nu mainījās tikai piedzīvojumu un mantas meklētājas.

Reiz, arot lauku, pēkšņi salūza arkls: lemeši pašķīda uz visām pusēm. Saimnieks bija nesaprašanā – kā? Bet, kad vērīgāk ieskatījās zemē, ieraudzīja, ka norakto akmeni sedz vairs tikai plāna augsnes kārtiņa. Tas līda laukā no zemes! Kā tas ir iespējams? Un atkal pagasta vecie ļaudis spriedelēja, ka svētvieta ir un paliek tāda ar savu enerģiju un uzdevumu. Tā ir tik spēcīga, ka pati spēj atjaunoties. Un arī tas ir tikai loģiski, ka pēc postījuma darbiem saimnieka dzīve bija pārvērtusies murgā. Viņš nesaprata, kā rīkoties un arī otrreiz aprakt akmeni vairs nespēja. Lai gan ara, sēja un vāca ražu, nekāda lielā pārticība jau vairs nebija. Māja un saimniecības ēkas pamazām grima zemē. No akmeņa jau bija redzama tā virsma, dziļais meliorācijas grāvis, gadiem netīrīts, aizaudzis ar niedrēm un krūmājiem. Akā bija pacēlies ūdens līmenis un kļuvis arī dzidrāks.

Te, kādu dienu saimnieks saprata, ka nav vairs tā spēka, lai saimniekotu. Viņa zemnieka gars izplēnēja. Traktoru ar visiem agregātiem pārdeva un zemi iznomāja. It kā nekas netraucēja baudīt vecumdienas, bet nebija vēlamā miera – vienam pašam lielā mājā, jo citu saimnieci tā arī neatrada.

Akmens izlīda no zemes un tā virsma vienmēr bija tīra no augsnes, - it kā kāds to noslaucītu, bet kvarca vizma saulē zibsnīja. Būrenis bija atgriezies. Tikai ozolu nebija, kas veidoja tā robežapli. Pēc akmeņa atgriešanās saimnieks drīz vien nomira - viens pats savā mājā. Viņu, jau žurku apgrauztu, atrada zemes nomnieks, kurš bija atbraucis uzteikt noslēgto zemes nomas līgumu.

Drīz jau ieradās kāds radinieks, kurš ar godu izvadīja savu onkoli kapu kalniņā. Pēc bērēm viņš apstaigāja īpašumu un uz akmeņa nolika rupjmaizes klaipu, bet apkārt akmenim iestādīja deviņus ozoliņus, tad ar akā pasmelto ūdeni tos aplaistīja un darba beigās nomazgāja seju un rokas.

Viņš mantoja sava onkoļa īpašumu, to dalot ar citiem mantiniekiem, sev paturot svētvietu un nelielu zemes gabalu ap aku. Vecā saimnieka māja, kura tika citam radiniekam, stāvēja tukša kā tāds pagātnes spoks. Svētvietas saimnieks akas tuvumā uzcēla māju, kurā ieveda mīļu saimnieci un dzīvoja laimīgi. Ozoli ap akmeni auga stipri un kupli. Tur bieži pulcējās saimnieka ģimene ar radiem un draugiem. Viņi spēlēja un dziedāja. Skanēja tālu apkaimē, ka arī pagasta ļaudis sadzirdēja un sacīja, ka nu ir pareizi, jo tur savā zemē koši tauta zied un vērtus augļus dod. Tikmēr, jauno ozoliņu ieskauts, Būrenis atkal visiem labvēlīgi pretī mirdzēja ar žilbinošām kvarca dzirkstiņām.