APKĀRTSKRAIDĪTĀJS UN STĀVĒTĀJAS

APKĀRTSKRAIDĪTĀJS UN STĀVĒTĀJAS

Uz galda stāvēja Vāze ar Ūdeni, kurā priecīgi ziedēja Puķe.

Ūdenim pēkšņi palika garlaicīgi un viņš Puķei sacīja: "Tu mani izmanto. Es nolēmu, ka tev vairs neļaušu sevi dzert."

Puķe nobijās: “Kā tā?”

“Nu tā, ” atbildēja Ūdens, “nedzersi un novītīsi, bet es palikšu.”

“Es stāvu ūdenī! Kā varu nedzert?” brīnījās Puķe.

Sarunā iejaucās Vāze: “Ko jūs te strīdaties? Esiet draudzīgi! Es jūs abus turu un, kamēr esat manī, jums jāsadzīvo.”

Atnāca saimniece un veco ūdeni nomainīja pret jaunu.

“Oo! Kāda puķe! Un smuka! ” ierunājās jaunais Ūdens, “bet tu mani izmanto, jo tu mani dzer.”

“Atkal, jau! ” skumji nopūtās Puķe, “kāpēc esmu atkarīga no klātsesošiem? Nu, kāpēc! Jo, kad augu laukā ar citām puķēm, dzīvojām zemē un visa kā pietika visiem. Bet te – kaut kāds ūdens grib mani nobeigt! ”

Vāze to dzirdēja un atbildēja Puķei: “Mēs visi savā starpā saistīti - vairāk vai mazāk.Tikai jāsaprot, kas notiek apkārt, jājūt sevi un jāmana, ko dara citi. Kāds par mums stiprāks, kāds par mums vājāks, tikai, bieži vien, stiprākie cenšas pakļaut vājākos vai tos, kas no viņiem ir atkarīgi. Tevi šantažē ūdens, kas tiek ieliets manī. Nebaidies, jo esat atkarīgi no manis - es jūs turu.”

“Ko tu tur pekstiņus stāsti?” viņu pārtrauca Ūdens, “gribēšu - iztvaikošu. Uzreiz tikšu vaļā no abām.”

“Kur tad tu paliksi?” vaicāja Puķe.

"Pacelšos gaisā, " Ūdens atbildēja, “satikšu mākoni un atkal nolīšu lejā.”

“Un, kur tad tu lejā paliksi? Vai atkal vāzē ielīsi?” Puķe jau kļuva ziņķārīga.

“Nē! Kādā ūdenskrātuvē ielīšu. Vai arī zemē nogrimšu un tur gruntsūdeņus satikšu, ” Ūdens paskaidroja.

“Bet tu tur pazudīsi, ” secināja Puķe.

“Nekā nebija! ” viņš iesaucās, “tu tā domā, jo novītīsi un zemē sapūsi, vai izžūsi, bet es ceļošu: te augšā, te lejā, jo esmu ūdens un mūžīgi plūstu."

"Kā?" brīnījās Puķe.

Ūdens sāka plātīties ar savām iespējām: "No jūras vai upes, vai ezera, tāpat kā no Vāzes, iztvaikošu gaisā, un tur pievienošos jau citām ūdens lāsēm. Pēc kāda laika mēs kopā nolīsim lejā. Tikai man nepatīk, ja nokrītu augsnē, jo tas ir visilgākais ceļš, lai nokļūtu atpakaļ mākoņos. Tad jāgaida, kamēr tikšu laukā no augiem, jo viņi bez manis nekādi nevar iztikt – novītīs. Tāpēc to manu daļu, ko tu jau izdzēri, kaut kad atkal es satikšu.”

Puķe nesaprata - ko tieši un pārvaicāja: “Puķūdeni?”

“Nu, nē! Tīru ūdeni! ” Ūdens iesaucās un turpināja: “piemēram, jūrā man piejaucas sāls, bet arī no tās tieku vaļā, kad iztvaikoju. Lietus ūdens ir maigs un salds. Visi sliktumi paliek lejā, arī tava garša un smarža. Es dalos un savienojos. Arī sasalstu un izkūstu. Visvairāk man patīk pārvērsties sniegpārslās, jo tad var izbaudīt lidojumu. Ne tā kā ūdenslāsēs, kuras krīt lejā kā akmens – ātri un sāpīgi. Man vēl arī nepatīk būt miglas pilienos, jo tad vairs nevaru sevi kopā savākt: daļa iztvaiko gaisā, daļa nokrīt uz zemes. Vistrakāk ir tad, kad mani vāra: loka un moka, un reizēm ļoti ilgi, kad gatavo zupu. Vēl piepildos ar svešiem elementiem no tās sastāvdaļām, un arī neesmu vairs kā es.”

“Cik interesanti! ” Puķei patika Ūdens stāsts un aiz sajūsmas iedzēra krietnu malku.

Ūdenim glaimoja Puķes uzmanība un viņš turpināja: “Vissarežģītākais ceļš ir tad, kad mani padzeras cilvēks vai dzīvnieks. Tad es nokļūstu ķermenī, kur sadala pa visām šūnām un pieliek pie smaga darba – jāveicina visu dzīvības procesu norise un atbrīvošana no sārņiem. Varu teikt, ka esmu pazudis. Tad atkal gaidu, kad tikšu laukā: vai ar sviedriem, vai izčurājot, ar visām līdzi iedotajām ķermeniem nevajadzīgajām vielām. Un tad es, tāds nelabi smakojošs, tieku projām no sava kārtējā slazda, lai attīrītos un atkal nokļūtu apritē.”

“Tev gan ir plaša izvēle. Man tikai Vāze, " secināja Puķe.

"Bet manī lej ūdeni no krāna. Kā tu tur nokļūsti?" sarunā klausījās arī Vāze.

Ūdens lielīgi paskaidroja: "Krānā tieku no zemē esošas ūdensdzīslas, kurā izrakta vai ieurbta aka. Vai arī no ezera, bet tad vēl jāiziet cauri attīrīšanas iekārtām. Es nepalieku uz vietas, kā jūs abas - stāvētājas."

“Un, kur tad tu esi staigājis?" vaicāja Vāze.

"Esmu daudzās ūdenskrātuvēs un traukos pabijis. Un ne tikai Vāzē bet arī peļķē, kurā cūka vārtījās un dīķī snaudis, kur iemīlējos ūdensrozē. Puķe man viņu mazliet atgādina, vai tik jūs neesat māsas? Bet tas jau ir cits stāsts, " Ūdens turpināja iepazīstināt ar sevi.

"Bet, kā tad ir ar to ūdeni, ko es izdzeru?" brīnījās Puķe.

"Tu mani ne tika dzer, bet arī izelpo, un tad, kad noziedi, tu atgriezies zemē, bet es izgaroju. Tā es dalos starp jums visiem, kamēr tieku gaisā un atkal aplis sākas no jauna, ” tā Ūdens turpināja savu kustības stāstu.

Viņš mirkli padomāja un piebilda: “Reiz satiku ūdenslāses no senseniem kalnu ledājiem, kuras daudz ko redzējušas, kas notiek uz šīs pasaules. Viņas nekādi nespēja saprast, kāpēc cilvēki tik nežēlīgi izturas viens pret otru, pret dzīvniekiem un apkārtējo dabu? Viņas šausminājās, cik bezjēdzīgi cilvēki nogalina dzīvnekus un paši viens otru? Agrākos laikos citam dzīvību atņēma tikai tad, ja gribēja ēst, vai bija jāaizstāvas, bet šitā, kad beigti mētājas pa zemi, vai nošauj, lai tikai paņemtu daļu no auguma: piemēram, ilkņus vai tikai ādu, vai vispār nepaņem neko! Tam taču nav nekādas jēgas! Tā nu tās ūdenslāses aizbrīnījās pa visu pasauli. Šobrīd tādi kūstošu ledāju ūdeņi top arvien vairāk un vairāk. Tas ir ļoti, ļoti auksts ūdens, kas maina straumes okeānos, līdz ar to mainās klimats visā pasaulē.To esmu jau pieredzējis.”

"Cik aizraujoši! Cik tu esi gudrs un daudz piedzīvojis! " iesaucās Puķe, “Stāsti vēl! ”

“Tā es ceļoju, jo esmu visiem tik ļoti vajadzīgs, ka mani ir jāmīl un jāciena, jo uzturu dzīvību, bet jūs abas esat liekas, jo nav nekāda labuma: Vāze tikai stāv un Puķe tur nozied, " bramanīgi plātījās Ūdens.

Puķe pēkšņi sadusmojās uz Ūdeni un iesaucās: "Par mani priecājas! "

“Un es esmu, lai to prieku viņā ar tavu atbalstu uzturētu, " arī Vāze sapiktojās uz Ūdeni.

"Es jūs abas tikai paķircināju! Ha – ha - ha! , ” atzinās Ūdens, " jo te ir tik garlaicīgi, ka gribu jau projām, lai nokļūtu citur."

Vāze pārmeta Ūdenim: “Atradis, ar ko jokot - ar otra dzīvību! Esi vai neesi, man jau vienalga, bet tu noteikti esi vajadzīgs Puķei! Mēs visi esam saistīti viens ar otru, lai arī katrs pats par sevi pastāvētu, ” un nikni piebilda, “apkārtskraidītājs! Kādam jau arī uz vietas ir jāstāv, citādi tādiem kā tu, nebūs kur atgriezties.”

Tā saruna pārtrūka, jo Vāze un Puķe - abas noskaitās uz Ūdeni. No dusmām Puķe novīta un rezultātā lielīgais Ūdens saduļķojās. Saimniece Puķi izmeta un Ūdeni izlēja. Vāzei nebija žēl izlietā Ūdens, viņa skuma pēc Puķes, jo atkal stāvēja tukša.