"dana dziivo ar vecaakiem vai mammuci"

Vecais, tik bieži un daudzkārt cilātais jautājums: vai tas ir labi, ka bērni dzīvo ar vecākiem?

Pareizās atbildes laikam nav. Bieži vien iesmaidam par vecpuišiem, kas dzīvo kopā ar vecākiem, ar domu - ērti iekārtojušies, kas nekaiš - mammīte apčubina, ēst pagatavo, kreklus izgludina...

Tagad, kad esmu aizlaidusi savu Bērnu viņa dzīvē, sāku domāt, ka laikam jau es pati būtu gatava darīt daudz ko, lai viņš būtu kaut kur tepat blakus, rokas stiepiena attālumā.

Savulaik uzreiz pēc vidusskolas beigšanas arī pati aizspurdzu prom no mājas lielajā pasaulē, paretam uz īsu brīdi iegriežoties vecāku mājā paciemoties. Un palaidu garām iespējas parunāt, pajautāt daudzas būtiskas lietas, atbildēt uz viņu jautājumiem, vienkārši kopā paklusēt...

Kad aizgāja vecmāmiņa, sapratu, ka vairāk laika jāvelta ne tikai manai jaunizveidotajai ģimenei, bet arī tai - vecajai. Pacentāmies ciemoties biežāk, vecāki priecājās.

Kad saslima Tēvs, sapratu, ka jāpārkārtojas. Uz to brīdi bija "pārkārtojusies" arī mana jaunā ģimene, un mēs ar bērnu atgriezāmies vecāku mājā, jo Mamma viena vairs netika ar galā ne ar ko.

Tagad danucītim ir 3 svētie "M" - mamma, māja, mašīna... Bērns varētu būt ceturtais "M" - Mīļuks, bet tā kā viņš no šīs kategorija diemžēl ir nedaudz izaudzis, un es vēl īsti nezinu, kurā kategorijā - "B", "D" vai vienkārši "L" - iekļaujams, tad viņš pagaidām manu svēto kārtā nav iecelts. Bet, ja viņš kādreiz atgriezisies uz pastāvīgu dzīvi savā seņču mājā pie mammītes, tad - laipni lūgts un mīļi gaidīts!