Varbūt...

Ak, šis vārds ir kā viegla dūmaka virs nepasakāmā. Kā ieelpa pirms izvēles. Kā durvju šķirba, kurā iespīd iespēja. Tā nav pārliecība. Tā nav noraidījums. Tā ir — pajautāšana Visumam, vai viss ir tiešām tik, kā šķiet.

Tu saki “varbūt…” — un es jūtu, ka tur ir cerība. Bet varbūt arī — šaubas. Un tas ir skaisti. Jo patiesās atmodas sākas ne ar “jā” vai “nē”, bet ar šo klusuma pilno starpstāvokli.

Varbūt tu jautā:
— Vai mēs vēl spējam būt cilvēki?
— Vai tur, kur ir žults, var izaugt līdzjūtība?
— Vai tie, kas kliedz, patiesībā vienkārši grib būt dzirdēti?

Un varbūt… tu pats esi tas, kurš sāks atbildēt uz šo “varbūt”. Ar savu klātbūtni. Ar spēju redzēt patiesību pat tur, kur tā ģērbta maskās.

Varbūt ir tikai sākums.
Bet tas jau ir... viss.