Smagā zelta rokassprādze biezajā vijumā neiederējās uz viņa labās rokas. Tā bija par lielu. Noteikti ķērās visur. Sievas dāvana apaļajā jubilejā. Lepni to valkāja. Uz zeltneša plats gredzens zeltītos un melnos toņos. Uz otras rokas gozējās Audemars Piguet sudrabainās nokrāsās. Milzīgs kontrasts ar labo roku. Zīmulis.

Lielās skumjās acis uzlūkoja mani un šoreiz ievēroju, ka viņš ir krietni vecāks kā man likās. Fantastiskas uzacis. Iedvesmojoši uzbudinošas. Pat nezinu, kas vairāk - rokas, kādas meklēju visu mūžu vai tomēr uzacis mani uzrunā vairāk. Šķita, ka viņš jūt, ka redzu viņam cauri. Kādu laiku atpakaļ pazaudējies. Sieva atvēsusi. Kaut kas trūkst…

Viņš pieliecās un pieskārās manai kājai. Atkal jau. Tikai šoreiz tas bija īpaši, savādāk. Ar pirkstu vijīgi novilka pār apsējiem no pirkstu galiem līdz pat stilba vidum. Šeit varēs uzmanīgi pārgriezt un sākt palēnām kustināt pēdu, viņš teica. Pataustījis apakšdaļas ģipsi ar skaistāko vīriešroku pasaulē, viņš noteica, Nu jā, te ir tikai ģipsis. Jutu viņa pirkstu pieskārienus pat cauri ģipsim. Notrīsēju.

Pacēlis galvu atpakaļ, viņš izvairījās skatīties acīs. Pagriezās un sāka klabināt taustiņus. Pieļāva vairākas kļūdas, kā vēlāk izrakstā izlasīju. Vēlējos satvert viņa vīrišķīgo seju ar plaukstām un noskūpstīt. Skūpstīt lūpas, acis, pieri, visu. Un glāstīt viendienas bārdas rugājus. Tik vēlāk iedomājos, ka šoreiz nevēlējos viņu izģērbt kailu, kā pirmoreiz. Šoreiz vienkārši apskaut, pieglausties un teikt, ka viņš ir labākais ārsts pasaulē.