Viņa metrs deviņdesmit neizskatījās draudoši. Draudoši izskatījās milzīgais vēdera apjoms, kuru dīvainā kārtā izlīdzināja plecu platums. Viens plecs ir sašķaidīts lecot ar izpletni. Tātad uz rokām viņš nenēsās. Ok. Mierīgi un nosvērti viņš izrunāja katru sakāmā vārda burtu. Balss tembrs pastiprināja auguma aprišu izstaroto noteiktību un pārliecību par sava mugurkaula esamību. Stiprs mugurkauls mūsdienās ir retums. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kamēr viņš aizrautīgi stāstīja, kā sācis braukt ar moci pēc 40 gadu vecuma, es pētīju viņa apaļo bezmatu galvu. Ne glīts, ne neglīts. Rokas glītas. Pirksti proporcionāli un fiziski attīstīti. Mūsu atvaļinājumu grafiks sakrīt gandrīz diendienā. Es gribētu doties viņam līdzi, bet diemžēl man jau ir citi neatceļamie plāni. Citreiz. Jā. Mani pārņēma nepārvarama vēlme pavizināties ar moci. Līdz viņa mājai jūrmalā. Jutu, kā augumu pārņem vieglas trīsas iedomājoties viņu pašut moča vietā. To vajadzēs realizēt. Tikmēr viņš uzsmaidīja un beidzis sakāmo, atvadījās. Drīz piekāpšot atkal.