Ķeizars un dievs.

Bija laiks, kad viņš jutās kā ķeizars un dievs,

Pašapziņas karogs augstu mastā siets.

Tagad tas zirnekļa tīklos pīts,

Pelēka migla tam acīs krīt.

Grib no viņa, kā no ābola sulu spiest,

Aptīt ap pirkstu, kā diegu.

Nav vairs tas ķeizars ne dievs,

Bet gan kreisās kājas zābaks,

Kura ceļu nosaka kāja.

Nav pat īsti tam dzimto māju,

Masta kur karogu siet.