needs

fargo: šodien 49, bet tā negribas negatīvo, lai arī tik daudz no tā pats producēju.
suns aptinies ap potītēm, kaķis klēpī un jābūt labi un bērns ir lielisks un prieks un pat lepnums. bet kaut kas sit skumjas cauri. un vakar un šodien.
varbūt un iespējams es klūdos, bet man liekas dzīve laicīgā pasaule ir kā šķirtnis, tāda kā barjera, lai redzētu sevi un to, kas ir apkart tādus, kādi tie ir. ir jāredz labais un ne labais. it kā uzdevums mācīties. sadauzīt snuķi pret velvi kura neierakstījies, lai iemācītos labāk saprast trajektoriju?
viena no vispārsteidzošākajām parādībām ir tā, kā cilvēks tā cenšas katrā pagriezienā sameklēt jēgu. kāpēc notiek tā, kāpēc notiek šitā. liels noslēpums ir tajā, ka daudz kam nav jegas, kuru prāts cenšas izskaidrot vai piešķirt tam iemeslu. mēs cenšamies racionalizēt vairāk, nekā tajā ir.

fargo: es nevaru... man grūti ir aizmirst piemēram tārpus. mēs strādājām gaiļezerā. tur ved visu, kas uz ielas ir un mirst nost. tur ir tāda vanna un prožektors, jo viņiem skaidri jāredz, kad izģērbj bomzi un tā. ar skalpeļiem sagriež drebes, ja to tā vispār var nosaukt, tad viņi ir pliki un parasti tad pēkšņi atmostas, jo tā ļoti spilgtā gaisma sit acīs un viņi ir kaili kā piedzimuši un viņus liek vannā. mums visiem ir gāzmaskas, jo to smaku izturēt nav iespējams. tas ir sliktākais no sliktākā ko redzēt. un cilvēkiem ir tārpi uz miesas. gari, balti un krāsaini tārpi uz elkoņa vai aiz auss uz galvas. pirmais instinkts ir vemt. māsiņas tad deva etilspirtu. pašas iemeta un mēs arī. tas liekas absurdi, bet tad tu saproti. jo tie cilvēki spardas, lamājas kā tu nezini, viņiem liekas ir nonākuši taisni ellē un tomēr mēs cenšamies palīdzēt. viņi ir tik ilgi bijuši delīrijā, ka vairs neatšķir realitati no sapņiem. normāls cilvēks nekad ar to visu nesaskaras.
paliek atmiņā uz visu laiku. līdz kādam stāvoklim ir cilvēks spējīgs krist.
ārkārtīgas paģiras. ta, ka pāri palikušie zobi sitas.
tā gribas domāt par kaut ko labu. kāpēc tas lien man atpakaļ galvā, nezinu.