ikviens gars

grib atrast savu vietu. un cilvēku vada gars. ateisti ir kā apmaldījušies bērni.

ķermenis grib proteīnus, taukus, minerālus. tev tas ir jānodrošina ar ūdeni. jaapsēžas uz poda, lai cikls turpinātos līdz apklusīs.

bet tevi neveido ne tas, kas no tā iziet, ne arī tas, kas tajā ienāk.

tas ir mehānisms.

kad tu iemīlies otrā, aiz acīm, kuras tu mīli atrodas gars. tu esi iemīlējies garīgā būtnē, kas mājo bioloģiskā mehānismā. un mēs tā cenšamies tā vēlmes apmierinat un dzīvot līdzi tā ritmam, ka aizmirstam - ja gars mirst vairs nav nekā.

padomā, cik daudzi materiālās esības likumi ietekmē cilvēku, visādas slimības, bet arī labas lietas. un padomā, ka priekš gara eksistē pavisam citi ar ķermeni nesaistīti likumi.

bet kas iespaido garu? kas ļauj vai neļauj iepatikties vai iemīlēt cilvēku? āriene? daļēji, jā. bet vēlāk? lai arī ķermeņa stāvoklis ir liecinieks garīgam stāvoklim, tas ir tur.

tad vai mīlestība mētājas uz ielas kā ķieģelis vai ķeblis? tad kas tas ir? vienkārši matērijas niķis?

pārāk daudz, kas apliecina sevi ķermeņa vajadzībās un tam tiek skriets līdzi, pavisam ne tik daudz sevi apliecina tas, kas vajadzīgs vēl svarīgākam.

es skatos, kā bērns pūš balonus uz tiem kaut ko raksta uz zīmē, lai kādam dāvinātu, tā visa ir liecība nevis par tur sapūstu gaisu, bet par to, kas pavisam nav pati elpa vai krītiņš.