jaunība

jaunība ir tas periods, kad aug smadzenes, aug apziņa, tu kā sūklis visu uzsūc, lielāko daļu pat neapzinoties, kas te vispār tagad notiek. laiks iet savu ceļu un pienāk pirmais restarts, ja ta var teikt, vīrietim ap 25 gadiem. kā kuram, bet ap to laiku. pimā lielākā summēšana no pieredzes. sievietēm tie ir citi gadi, mums tas nesaskan. mainas hormonu līdzsvars.

otrais cēliens ir kaut kur ap 35 gadiem. man liekas, šis laiks ir kad kļust pieejami ceļi, kas ir līdz šim veidojušies. tas ir tik svarīgs laiks! tā ir vēl apzinātākas izvēles izdarīšana, kā pirms tam. tajā laikā rodas liela, ja ne lielākā daļa praviešu visās reliģijās, literatūrā, filosofijā. kā jaunajā gadā, kad izlej svinu un ietecina to ūdenī un min nākotni. "svinu izlej" parasti tad. iepazīst sievietes jau bez ilūzijām par dzīvi, piedzīvojuši jau savu bērnu dzimšanu, spēka joprojām ir daudz, bet tas, atkal tēlāini runājot, ir kā ar mašīnu izbraukt uz šoseju. "tagad līdz galam." ja tajā laikā trūkst fokusa, tas vairs arī nenotiks vēlāk. man liekas, tieši tad veidojas "pazudis cilvēks".

bet arī tieši tad dzimst "noticis cilvēks", sostojavšijsja čelovek. dzimšanā kā rašanās, bērnība kā sagatavošanās, 25 kā raķete sāk pacelšanos no zemes ar reaktīvā dzinēja palīdzību, cietā degviela tiek padota, un 35 it kā tiek atmests pirmais degvielas rezervuārs, tiek ieņemts kurss. un pēc īsa brīža ir jau 9g, tūlīt 13g un vai notiks un izies orbītā, vai eksplodēs.

es lasīju komentārus, labus, saprātīgus par to, ka nedrīkst dzīvot pagātnē. pagātne veido nakotni. man tas liekas it kā dzīve ir visādas lietas un to, ko tu izvēlies paņemt un salikt mugurenē, lai ietu nākotnē, ir viena no svarīgākajām izvēlēm. tur ir štrunti, ko var salikt, grumpīt, dusmoties un stiept līdzi un tur ir lietas, kas ir ļoti labas, dārgas pat. un vietas ir tikai tik, cik tās ir un paņemt lieku nastu līdzi un atstāt labo, jo vairs nav vietas ir kā "set yourself to failure".

vēl es domāju, ka konflikti ir neizbēgami, pat vairāk, tie ir nepieciešami. vīrieši konfliktē un kaujas, lamājas un spārdas kā ērzeļi barā. tādā veidā tiek izveidotas hierarhijas, liela, ja ne lielākā daļa tā spēj atrast savu vietu.

frukti spēlē kārtis, iemet pa alam, klausās mūziku, viens kājas uz galda salicis kā ercens tāds. kam jāskatās uz zolēm saka "novāc savas tupās botas no galda, man viss te smiltīs, kur bradāji ēzeli?" par atbildi "ej dirst, a?"

un... novāc. tas ir konflikta piemērs, kas bija nepieciešams. tas neeskalējās, bet atrisinājās. ievilcies, tas var novest pie sadauzītiem deguniem, atrisināts, tas stabilizē situāciju vīriešu grupā, kuri īstenībā jūtas labi viens otra klātbūtnē. jo nebūtu nākuši, nesuši zaceni un aliņu un sēdējuši viens ar otru spēlējot spēli.