Pilsēta un dzimtā sēta

Šodien izlasīju 2 jaukus ierakstus.

Man sanāca tāds kā šo ierakstu apvienojums..

Pati esmu dzimusi un augusi mazpilsētā. Pēc vidusskolas ceļš uz alma mater, pēc kuras pamanījos aizprecēties uz Rīgas guļampiepilsētu un iestigt starp to un Rīgu uz ilgiem gadiem. Dzīvoju un domāju, ka ideālāks variants par to - dzīve starp lielpilsētu un mazmiestiņu jūras krastā - nav iespējams. Vienlīdz mīļa kā Rīga, tā jūra un tās kāpas.

Bet dzīvē mēdz uznākt krīzes brīži, kad viss jāmaina par pilniem 180 grādiem. Mazliet - gandrīz 10 gadus - pakuģojusi pa Vakareiropu, esmu atgriezusies savās bērnības mājās, mazā jaukā mazpilsētiņā, kurā ir vairāki brīnumjauki tūristu pievilināšanas objekti (kuri, starp citu nav manu galveno favorītu sarakstā). Darbs, atmiņas, un - esmu atkal sajutusi savas saknes šeit. Šī ir mana vieta virs zemes, mans kakts. Un nevajag man vairs Rīgu ar tās asfaltu, troksni un putekļiem. Šad tad sanākt turp aizbraukt darīšanās. Steidzami sadaru darāmo un - marš! - fiksi mājās, - nekas īpašs mani tur nesaista.

Jūru gan pārceltu par kādiem 100 km tuvāk, vajadzētu piestrādāt pie šī projekta.

Šodien atbrauca mans rīdzinieks. Ieskrēju veikalā, sapirku šašliku (tā ir neatņemama viņa ciemošanās reižu tradīcija), vēl šo to, iegāju dārzā saplūkt dilles un lociņus, un pikniks gāja vaļā. Paspējām tieši līdz negaisam.