es it kā

uz brīdi atļāvu savām domāt tiekties virzienā - sievietes ir tādas un šitādas, izmantotājas. tā ir tik peleka, pat melna vieta kur domām nonākt.

lūk kam es ticu.

vairums cilvēku ir visumā labā tendēti. notiek kaut kādi štrunti, strīdi, kaut kur kāja paslīd, kaut kas pateikts, kaut kas nepateikts. kāpēc cilvēki man blakus arvien apliecina ar savu dzīvi, ka labs dominē, bet nets ir kā etiķis. un pats es laikam arī tāds kļūstu.

24.1.6 un es nezinu, ko es gribu. un tagad es nevaru vairs to izsist no galvas. skuķus? es laikam varētu tam veltīt stundu un nākajā vīkendā būt randā vai divos. es negribu. saprata robežās man var būt tas, ko es gribu un es neko negribu. tas mani kā aukla ved pie domas, ka manu personību, manu "es" veido nevis es, bet ārēja ietekme. es nespēju atrast vietu savas pasaules centrā pat ja tā gribu atrast atbildi. nolikt sevi savas pasaules centrā un ir tukšums. tātad, tas ir egocentrisms un es cenšos make sense out of it?

tātad, bez cilvēkiem man apkārt, bez viņu vajadzībām, bez viņu attieksmes pret mani, manī sāk izzust jēga visam. hm.

tātad, ja es nebūtu kaut vai tagad, pakāpies ārā no karuseļa, kurā es citādi visu laiku esmu, es to nebūtu pamanījis. tas ir jautājums, kura dēļ man tirpas iet pa ķermeni. mans mērķis, ko es gribu? man... nav. pašam pa sevi man nemaz nav mērķa. es sitos kā pret sienu un prātā nespēju to definēt, atrast izņemot ja ir citi. ja ir citi, viss nostājas vietās atpakaļ.

tātad, ja "citi" ir pašas būšanas sastāvdaļa, vai mērķis savai dzīvei var būt ārpus tā?

tik ilgi domāju citu teikumu, mamma atnāca atmiņās un tētis. lai arī bijis daudz ne pārāk laba, smaids nāk par viņiem domājot.

gribas dusmoties uz pasauli, vēl kādu lamvārdu pateikt un... negribas. es gribu pasauli. wtf... hate to love romance.